Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Sapnī meitene redzēja savu izcilo tēvu, kas bija ieslodzīts cietumā, un pēkšņi ne no šā, ne no tā pamo­dās. Viņai nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis. Kajītē iespīdēja vāja gaisma. Meitene nodomāja, ka tie ir mē­ness stari, kas apmirdz stūrī nomestās jauniegādātās ziemas drēbes. Tikko Lira drānas ieraudzīja, viņai tūlīt sagribējās atkal tās uzvilkt.

Kad tās bija mugurā, viņai savajadzējās uziet uz klāja, un jau pēc mirkļa meitene atvēra durvis uz trapu un izgāja ārā.

Tūlīt viņa pamanīja, ka debesīs notiek kaut kas dī­vains. Lira nodomāja, ka tie ir kaut kā savādi izklie­dējušies mākoņi, bet Panteleimons nočukstēja:

Aurora!

Meitenes izbrīns bija tik liels, ka viņai vajadzēja pie­turēties pie margām, lai nenokristu.

Visu ziemeļu apvārsni klāja neiedomājama lieluma blāzma. Likās, ka no pašām debesīm nokarājas milzīgi maigas gaismas aizkari, kas trīsuļo. Bāli zaļi un ro­žaini, caurspīdīgi kā vissmalkākais audums, ar milzum platu košsarkanu, kā no pašiem elles ugunskuriem kvēlojošu apakšmalu, tie šūpojās un plīvoja graciozāk par vismeistarīgāko balerīnu. Lirai likās, ka viņa tos pat dzird: neaptveramu, tālu šalkoņu. Šajā netverama­jā smalkumā meitene izjuta kaut ko tik dziļu, ko bija jutusi lāča klātbūtnē. Liru aizkustināja šis skaistums aina bija tik brīnišķīga, ka šķita gandrīz svēta. Mei­tene juta, ka asaras aizmiglo viņai acis, bet tās vēl vairāk atspulgoja burvīgo gaismu, nu jau varavīksnes krāsās. Nemaz ne tik sen viņa bija atklājusi, ka līdzīgā transā nonāk, izvaicājot aletiometru. Varbūt, Lira ar skaidru galvu nodomāja, spēks, kas liek griezties aletiometra adatai, liek mirdzēt Aurorai. Tie pat varētu but Putekļi. Viņa tā nodomāja, domu nepiefiksējot, un drīz vien to aizmirsa un atcerējās tikai daudz vēlāk.

Meitenei tā lūkojoties, aiz caurspīdīgā gaismas plī­vura un straumēm izveidojās pilsētas tēls: tur bija torņi un skursteņi, medus krāsas tempļi un kolonādes, plaši bulvāri un saules apmirdzēts parks. Lirai no šī skata sāka reibt galva, it kā viņa lūkotos nevis augšup, bet lejup, kādā nepārvaramā bezdibenī. Tas bija vesels universs, bet ne šajā pasaulē.

Tomēr bija kaut kāda kustiba virs tā, un, mēģinot fokusēt skatienu uz to, viņai apreiba galva un sametās tumšs gar acīm, jo šis mazais, kustīgais nieciņš nebija Auroras vai tālāk esošā universa daļa. Tas kustējās tepat, debesīs virs pilsētas jumtiem. Kad Lira spēja to skaidri saskatīt, viņa bija jau pilnībā atjēgusies un de­besu pilsēta bija izgaisusi.

Lidojošais priekšmets tuvojās un izplestiem spār­niem riņķoja ap kuģi. Tad planēja lejup, spēcīgi vēzēdams savus varenos spārnus, un visbeidzot nolaidās uz koka klāja netālu no Liras.

Auroras gaismā viņa ieraudzīja lielu putnu, skaistu, pelēku zosi ar koši baltu plankumu uz galvas. Un to­mēr tas nebija putns tas bija dēmons, lai gan tu­vumā nemanīja neviena cilvēka. Meitenei kļuva baisi.

Putns vaicāja:

Kur ir Ferders Korems?

Pēkšņi Lira aptvēra, kas tas ir. Tas bija klanu kara­lienes, Ferdera Korema paziņas raganas Serafinas Pekkalas dēmons.

Viņa stostīdamās atbildēja:

-   Es — viņš es viņu pasaukšu…

Lira pagriezās un pa trapu noskrēja uz Ferdera Korema kajīti, atvēra durvis un uzsauca tumsā:

-    Ferder Korēm! Raganas dēmons ir ieradies! Viņš gaida uz klāja! Viņš pats te ieradās es redzēju, kā viņš nolaižas no debesīm…

Vecais vīrs noteica: Palūdz, lai viņš pagaida mani uz klāja, meitiņ…

Zoss cēli pastaigājās pa kuģa pakaļgalu, lūkodamās apkārt, un darīja to tik eleganti un reizē mežonīgi, ka iedvesa Lirai bailes. Meitenei šķita, ka viņa skatās uz spoku.

Tad uz klāja uznāca Ferders Korems, saģērbies sil­tajās ziemas drēbēs, un tūlīt aiz viņa Džons Fā. Abi vecie viri godbijīgi paklanījās, un arī viņu dēmoni izrā­dīja cieņu viesim.

-    Sveicināts, — teica Ferders Korems. Esmu prie­cīgs un lepns tevi atkal redzēt, Kaisa. Vai nāksi iekšā vai runāsim tepat ārā?

-    Es labāk paliktu šeit, paldies, Ferder Korēm. Vai jūs esat pietiekami silti saģērbušies, lai kādu brītiņu aprunātos?

Raganas un viņu dēmoni nejuta aukstumu, bet zi­nāja, ka cilvēki to jūt.

Ferders Korems apstiprināja, ka viņi ir pietiekami silti saģērbušies, un jautāja: Kā klājas Serafinai Pekkalai?

-   Viņa sūta jums sveicienus, Ferder Korēm, Serafi­nai klājas labi. Kas ir šie cilvēki?

Ferders Korems viņu iepazīstināja ar Liru un Džonu Fā. Dēmons-zoss cieši palūkojās Lirā.

-   Esmu dzirdējis par šo bērnu, tas teica. Raganas par viņu runā. Tātad esat atbraukuši cīnīties?

-   Ne jau cīnīties, Kaisa. Mēs gribam atbrīvot mums nolaupītos bērnus. Un es ceru, ka raganas mums palī­dzēs.

-   Nejau visas. Daži klani sadarbojas ar Putekļu med­niekiem.

-   Ak tā jūs saucat Ziedojumu padomi?

-    Es nezinu, kas tā padome tāda ir. Tie ir Putekļu mednieki. Pirms desmit gadiem viņi ieradās pie mums ar pētniecības instrumentiem. Šie cilvēki mums mak­sāja par atļauju ierīkot savas pētniecības stacijas uz mūsu zemes un izturējās pieklājīgi.

-   Kas tie Putekļi ir?