Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Bet, pirms konsuls paspēja atbildēt, atvērās durvis un Lira triumfāli ienāca ar slotu rokās.

-    Šī ir īstā! viņa teica. — Es tās visas pārbaudīju, un šī ir īstā, esmu par to pārliecināta.

Konsuls uzmanīgi palūkojās, tad pamāja ar galvu.

-   Pareizi, viņš teica. Nu, Lira, tas ir vareni. Tev laimējies, ka tev ir tāda ierīce, un lai tev veicas ar to. Uz atvadām es gribu tev kaut ko iedot…

Konsuls paņēma slotu, nolauza mazu zariņu un pa­sniedza meitenei.

-   Vai viņa ar šo lidoja? Lirai aizrāvās elpa.

-    Jā. Visu slotu es tev nevaru atdot, jo tā man ir va­jadzīga, lai kontaktētos ar raganu, bet ar šo mazumiņu pietiks. Glabā to.

-   Jā, noteikti, viņa atbildēja. Paldies.

Un meitene iestūķēja to somiņā blakus aletiometram. Ferders Korems pieskārās zariņam, it kā laimi vēlēdams, un viņa sejā bija izteiksme, ko Lira agrāk nebija redzējusi, kaut kas līdzīgs ilgām. Konsuls pa­vadīja viņus līdz durvīm un paspieda roku Ferderam Koremam, bet pēc tam Lirai.

-    Es ceru, ka jums veiksies, Dr. Lanseliuss teica un, uz sliekšņa stāvēdams, stindzinošajā aukstumā vē­roja, kā viņi aiziet pa mazo ieliņu.

-   Viņš jau pirms manis zināja atbildi par tatāriem, — Lira pateica Ferderam Koremam. Man to pavēstīja aletiometrs, bet es skaļi neizpaudu. Tur bija tīģelis.

Domāju, ka viņš tevi pārbaudīja, bērniņ. Bet labi gan, ka tu uzvedies pieklājīgi, jo mēs taču nevaram būt droši, kas viņam pašam īsti ir zināms. Un tas viņa padoms par lāci bija ļoti noderīgs. Nezinu, kā mēs ci­tādi to būtu dabūjuši zināt.

Viņi atrada ceļu uz kamanu depo, kas bija pāris no­liktavas pamestā, nezālēm aizaugušā vietā starp pelēku akmeņu kaudzēm un dubļu peļķēm. Drūms vīrs kantorī pavēstīja, ka lāci viņi var satikt pēc darba laika ap sešiem, tikai jāpasteidzas, jo parasti viņš tūlīt pēc tam dodas uz Einarsona bāra pagalmu, kur viņu dzirda.

Pēc tam Ferders Korems aizveda Liru uz labāko drēbju veikalu un nopirka viņai ziemas apģērbu. Viņi iegādājās siltu vējjaku no ziemeļbrieža ādas, jo tā akots ir rets un labi aiztur siltumu, bet kapucei bija āmrijas odere, kas novērš lāsteku veidošanos no cilvēka elpas. Viņi nopirka apakšveļu, ziemeļbrieža ādas apavus un zīda cimdus, kas pavelkami zem pamatīgiem ādas dūraiņiem. Zābaki un dūraiņi bija no ziemeļbrieža priekškāju ādas, jo tā ir ļoti cieta, bet zābaku zoles no bārdainā roņa ādas, kas ir tikpat cieta kā valzirgam, tikai plānāka. Visbeidzot viņi nopirka ūdensnecaur­laidīgu mēteli, kas bija šūts no roņa gandrīz caurspīdī­go zarnu ādas un apkļāva Liru pilnībā.

Ar to visu mugurā, tad vēl ar zīda šalli ap kaklu, vil­nas cepuri uz ausīm un pāri galvai pārvilktu kapuci Lirai bija pārāk silti, bet viņi jau vēl brauks uz daudz aukstākiem apgabaliem.

Džons Fā komandēja kuģa izlādēšanu un ar lielu interesi noklausījās, ko bija teicis konsuls, bet vēl vai­rāk viņu ieinteresēja doma par lāci.

-    Mēs šovakar pat aiziesim pie lāča, viņš teica. Vai jūs kādreiz esat runājis ar šādu radījumu, Ferder Korēm?

-    Jā, esmu, un arī cīnīties ar tādu nācies, paldies Dievam, nejau vienrocīgi. Mums jāatrod kopīga valoda ar viņu, Džon. Nešaubos, ka cena būs augsta, lācis ir drūms tips, un viegli ar viņu nebūs, bet mums viņš ir vajadzīgs.

-   Jā, tas gan. Un kā ar to tavu raganu?

-   Nu, Serafina jau sen ir prom, un tagad viņa ir klana karaliene, Ferders Korems teica. Es ceru, ka viņai varēs aizsūtīt ziņu, bet atbildi gaidīt būs pārāk ilgi.

-    Nu labi. Bet tagad atļaujiet man pastāstīt, ko es uzzināju, veco zēn.

Varēja redzēt, ka Džons Fā deg nepacietībā viņiem kaut ko pavēstīt. Izrādās, piestātnē viņš bija iepazinies ar kādu zelta meklētāju no Teksasas, Jaunās Dānijas pilsoni, vārdā Li Skorsbijs, kam pieder gaisa balons. Ekspedīciju, kurai viņš bija cerējis pievienoties, likvi­dēja naudas trūkuma dēļ jau pirms izbraukšanas no Amsterdamas, un viņš bija uz sēkļa.

-    Iedomājieties vien, ko visu mēs varētu paveikt, ja mums būtu gaisa balons, Ferder Korēm! Džons Fā teica, berzēdams savas lielās plaukstas. Es viņam piedāvāju saistīties ar mums. Domāju, ka mums šeit ir veicies.

-   Mums veiktos vēl vairāk, ja mēs skaidri zinātu, uz kurieni jādodas, teica Ferders Korems, bet nekas nespēja sabojāt Džona Fā prieku par jauno pavērsienu.

Kad iestājās tumsa un visi krājumi un rezerves no kuģa bija veiksmīgi izkrauti piestātnē, Ferders Korems un Lira gar ūdens malu devās meklēt Einarsona bāru.

Viņi to ātri atrada bārs izrādījās primitīvs betona šķūnis ar mirgojošām sarkanām lampiņām virs dur­vīm un skaļām balsīm iekšpusē, ko varēja dzirdēt pat caur siltinātajiem logiem.

Pa bedrainu celiņu viņi nonāca līdz metāla vārtiem, kas veda iekšpagalmā. Tur virs sasalušu dubļu grīdas bija uzsliets šķūnis ar vienslīpes jumtu. Bāra pustumsā caur sētas logu varēja redzēt milzīgu, gaišu radījumu, kas sēdēja un grauza gaļas gabalu, ko turēja abās rokās. Lira saskatīja asinīm notraipītu purnu, ļaunas, melnas ačteles un netīra, saķepuša, dzeltenīga kažoka blāķi. Rīšanu pavadīja pretīga ņurdēšana, kraukšķēšana un sūkāšana.

Ferders Korems apstājās pie vārtiem un uzsauca:

-   Jorek Bērnison!