Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Lācis pārtrauca ēšanu. Viņiem likās, ka lācis skatās tieši uz viņiem, bet bija grūti pateikt, ar kādu sejas iz­teiksmi.

-    Jorek Bērnison! Ferders Korems sauca vēlreiz. Vai varu ar jums aprunāties?

Liras sirds stipri dauzījās, jo lāča klātbūtnē meitene sajuta aukstumu, briesmas, brutālu spēku, ko turklāt kontrolēja saprāts un nejau cilvēka saprāts; te nebija nekā cilvēciska, jo lāčiem, protams, nebija dēmonu. Neko līdzīgu šim savādajam lempim, kas grauza gaļu, Lira nespēja iedomāties, un meitene juta apbrīnu un žēlumu reizē pret šo nabaga vientuļo radījumu.

Viņš nometa ziemeļbrieža stilbu dubļos un uz visām četrām čāpoja uz vārtiem. Tad smagnēji piecēlās, it kā lai pierādītu savu varenību lācis bija apmēram trīs metrus garš un liktu saprast, ka vārti viņam nav ne­kāds šķērslis, un ierunājās no saviem augstumiem.

-   Nu? Kas jūs esat?

Lāča balss bija tik dobja, ka likās zeme notrīc. No viņa nāca pretīga, neciešama smaka.

-     Es esmu Ferders Korems no Austrumanglijas ģiptiešiem. Un tā mazā meitene ir Lira Belakva.

-   Ko jums vajag?

-   Mēs gribam piedāvāt tev darbu.

-   Es jau esmu nodarbināts.

Lācis atkal nometās uz visām četrām. Bija grūti no­teikt, vai viņš to teica ar ironiju vai ar dusmām, jo dzīv­nieka balss plūdums bija tik dobjš un vienmērīgs.

-     Ko tad tu dari kamanu depo? Ferders Korems jautāja.

-    Laboju bojātos mehānismus un dzelzslietas. Ceļu smagus priekšmetus.

-   Vai tad šis darbs ir piemērots panserbjornam?

-   Man par to maksā.

Aiz lāča atvērās durvis, un kāds vīrs nolika zemē milzīgu māla krūzi, tad palūkojās uz viņiem.

-   Kas tie tādi?

-   Svešinieki, lācis atbildēja.

Izskatījās, ka bāra darbinieks gribēja vēl ko jautāt, bet lācis pēkšņi metās uz viņa pusi, un vīrs strauji aiz­vēra durvis. Lācis izāķēja ķepu caur krūzes rokturi un pacēla trauku pie mutes. Lira saoda nedestilēta spirta smaku.

Norijis pāris malkus, dzīvnieks nolika krūzi atpakaļ zemē un pievērsās savam ziemeļbrieža stilbam, nepie­vēršot nekādu uzmanību ne Ferderam Koremam, ne Lirai. Tomēr pēc brīža viņš atkal ierunājās.

-   Un kas man būtu jādara?

-    Visticamāk, jācīnās, Ferders Korems atbildēja. Mēs dodamies uz ziemeļiem, līdz atradīsim, kur tiek turēti mums nolaupītie bērni. Kad mēs viņus atradī­sim, mums būs jācīnās, lai tos atbrīvotu. Tad mēs vedī­sim bērnus mājās.

-   Un cik jūs man maksāsiet?

-    Es nezinu, ko jums piedāvāt, Jorek Bērnison. Ja jums der zelts, tad mums tas ir. Un kā viņi maksājums šeit, kamanu depo?

-   Man dod gaļu un spirtu.

Lācis apklusa, tad nosvieda apgrauzto kaulu un atkal pacēla krūzi pie mutes, dzerdams stipro spirtu kā ūdeni.

-    Piedodiet, ka jums tā jautāju, Jorek Bērnison, Ferders Korems teica, — bet jūs taču varētu dzīvot brīvu un lepnu dzīvi ledājos, medīt roņus un valzirgus vai doties karā un iegūt trofejas. Kas jūs šeit, Trollezundē un Einarsona bārā, tur?

Lirai pārskrēja šermuļi pār kauliem. Viņai likās, ka šāds jautājums ir tikpat kā apvainojums un milzīgais radījums tūlīt sāks trakot, tāpēc meitene nobrīnījās par Ferdera Korema drosmi. Joreks Bērnisons nolika krūzi un pienāca tuvāk pie vārtiem, lai cieši ieskatītos vecajam vīram sejā. Ferders Korems pat nenotrīcēja.

-    Es zinu tos ļaudis, kurus jūs meklējat, bērnu uz­šķērdējus, lācis teica. — Aizvakar viņi atkal pameta pil­sētu, lai ar jauniem bērniem dotos uz ziemeļiem. Ne­viens jums par viņiem neko neteiks, visi izliekas, ka neko nezina, jo bērnu uzšķērdēji dod darbu un naudu. Bet, tā kā man viņi nepatīk, es jums atbildēšu. Es paliku šeit un dzeru spirtu tāpēc, ka šejienes ļaudis nozaga manas bruņas. Bez tām es varu medīt roņus, bet nevaru doties karā. Es esmu bruņu lācis karš ir mana jūra, kurā es peldu, un gaiss, ko elpoju. Šis pilsētas ļaudis mani piedzirdīja un, kad es iemigu, pievāca manu bru­ņojumu. Ja es zinātu, kur tas ir, es apgrieztu otrādi visu pilsētu, lai to atdabūtu. Ja jūs vēlaties manus pakalpo­jumus, to cena ir šāda: dabūjiet atpakaļ manas bruņas. Izdariet to, un es piedalīšos jūsu operācijā — vai nu līdz uzvarai, vai nāvei. Cena ir mans bruņojums. Es gribu to atpakaļ, un tad man vairs nekad nevajadzēs spirtu.

11 Bruņojums

Tfad viņi atgriezās uz kuģa, Ferders Korems un Džons JlA. Fā, kā arī pārējie vadoņi ilgi apspriedās salonā, bet Lira devās uz savu kajīti, lai konsultētos ar aletiometru. Pēc piecām minūtēm meitene skaidri zināja, kur tieši glabājas lāča bruņas un kāpēc būs grūti tās atdabūt.

Viņa domāja, vai doties uz salonu un pastāstīt to Džonam Fā un pārējiem, bet tad nolēma, ka vadoņi viņu pasauks, ja gribēs to uzzināt. Varbūt viņi jau to zināja.

Meitene atlaidās uz kojas un domāja par milzīgo, mežonīgo lāci, par to, cik mierīgi viņš dzēra ugunīgo spirtu un cik vientuļš jutās netīrajā šķūnī. Kā viņš atšķīrās no cilvēkiem, kam taču vienmēr līdzās bija dēmons, ar ko parunāties! Tā kā uz kuģa bija ļoti klusu, jo trūka koka un metāla krakšķu, dzinēja rūkoņas un skrejošu ūdeņu čalas, Lira mazpamazām iemiga, arī Panteleimons gulēja viņai blakus uz spilvena.