Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Stāsta, ka tie nāk no Prāgas, — konsuls teica. Zi­nātnieks, kas izgudroja pirmo aletiometru, acīmredzot ir gribējis izmērīt planētu iedarbību atbilstoši astro­loģijas idejām. Viņš ir vēlējies radīt tādu ierīci, kas atsaucas Marsa vai Veneras impulsiem tāpat, kā kom­pass reaģē uz Ziemeļiem. Tas viņam nav izdevies, bet skaidri redzams, ka izgudrotais mehānisms atsaucas uz kaut ko, pat ja neviens īsti nezina, uz ko.

-   Un kā radušies šie simboli?

-    Ā, nu tas bija septiņpadsmitajā gadsimtā. Toreiz simboli un emblēmas bija ļoti izplatītas. Ēkas un glez­nas veidoja tā, ka tās varēja lasīt kā grāmatas. Tas, ko redzēja, vienmēr nozīmēja kaut ko citu; ja tik bija īstā vārdnīca, varēja izlasīt pat pašu Dabu. Tāpēc nav ne­kāds brīnums, ka toreiz filozofi sava laika simbolus iz­mantoja, lai izskaidrotu zināšanas, kas nāk no noslē­pumainiem avotiem. Bet, zini, apmēram kādus divus gadsimtus ar to neviens nav nopietni nodarbojies.

Viņš atdeva instrumentu atpakaļ Lirai un piebilda:

-    Vai drīkstu tev ko pajautāt? Kā tu vari to nolasīt bez skaidrojošās simbolu grāmatas?

-   Es vienkārši pilnībā attīru smadzenes no visa liekā un lūkojos tajā tā, it kā skatītos ūdenī. Jāļauj acīm atrast pareizo skata līmeni, jo tas ir vienīgais ceļš, kā to saprast. Nu kaut kā tā, meitene teica.

-    Vai es varētu palūkoties, kā tu to dari? konsuls jautāja.

Lira palūkojās uz Ferderu Koremu, vēlēdamās teikt "jā", bet gaidīdama viņa apstiprinājumu. Vecais vīrs pamāja.

-   Ko lai jautā? Lira prasīja.

-   Kādi ir tatāru nodomi Kamčatkā?

Tas nebija grūti. Lira pagrieza vienu rādītāju pret kamieli, tas nozīmēja Āziju, bet tā savukārt tatārus; otru pret pārpilnības ragu, tas nozīmēja Kamčatku ar tās zelta raktuvēm, bet trešo pret skudru, tas apzīmē darbību, kā ari nodomus un mērķus. Tad viņa klusu sēdēja, paturē­dama prātā trīs nozīmju līmeņus, un mierīgi gaidīja atbil­di, kas gandrīz tūlīt pat atnāca. Garais rādītājs notrīsēja pret delfīnu, bruņucepuri, bērnu un enkuru, apstādamies pie tīģeļa un mētādamies starp tiem tik sarežģītā gaitā, ko abi vīrieši nesaprata, bet Liras acis vēroja bez izbrīna.

Kad šīs kustības atkārtojās vairākkārt, Lira pacēla skatienu. Viņa pāris reizes samirkšķināja acis, it kā iz­nākdama no transa.

-    Tatāri izliekas, ka uzbruks Kamčatkai, bet patie­sībā nemaz negrasās to darīt, jo tas ir pārāk tālu un tad viņiem ļoti jāsaspringst, meitene stāstīja.

-   Vai vari pastāstīt, kā tu to uzzināji?

-    Viena no delfīna apakšnozīmēm ir spēle, izlikša­nās, Lira skaidroja. Es zinu, ka tā ir tieši šī nozīme, jo rādītājs tur apstājās vairākas reizes, bet skaidrs tas kļuva tikai pie šī līmeņa un ne citur. Bruņucepure no­zīmē karu, bet abi kopā nozīmē izlikties, ka karos, bet patiesībā nekaros vis. Bērns nozīmē grūtības viņiem būtu pārāk grūti tur iebrukt, un enkurs paskaidro, kāpēc, tāpēc, ka tad viņiem būtu jāsasprindzinās kā nostieptai enkura tauvai. Lūk, tā es to saprotu.

Dr. Lanseliuss pamāja.

-   Vareni, — viņš teica. Esmu tev ļoti pateicīgs. Es to neaizmirsīšu.

Konsuls veltīja savādu skatienu Ferderam Kore­mam, tad atkal palūkojās uz Liru.

-    Vai varu palūgt tev nodemonstrēt vēl kādu atmi­nējumu? viņš jautāja. Pagalmā aiz šīs mājas karājas dažas slotas. Vienu no tām izmanto Serafina Pekkala. Vai tu vari pateikt, kuru?

-    Jā, — Lira atteica, vienmēr gatava palepoties ar savu prasmi, paņēma aletiometru un aizsteidzās. Mei­tenei ļoti gribējās ieraudzīt šo slotu, jo raganas parasti lido uz slotām, un to viņa nekad nebija redzējusi.

Kamēr meitene bija prom, konsuls jautāja: Vai jūs zināt, kas ir šis bērns?

-    Viņa ir lorda Ezriela meita, Ferders Korems at­bildēja. Un viņas māte ir Koulteres kundze no Ziedo­jumu padomes.

-   Un ko vēl jūs par viņu zināt?

Vecais ģiptietis tikai nošūpoja galvu. Vairāk neko. Bet šī meitene ir īpatnēja, nevainīga būtne, un es ļoti uztraucos par viņu. Kā viņa spēj nolasīt šo instru­mentu, man nav ne jausmas, bet es viņai ticu, kad viņa to dara. Kāpēc jūs tā jautājat, Dr. Lanselius? Ko jūs par viņu zināt?

-   Raganas jau gadsimtiem ilgi runā par šo bērnu, konsuls teica. Jo viņas dzīvo tuvu vietai, kur plīvurs, kas šķir pasaules, ir ļoti plāns. Laiku pa laikam ra­ganas sadzird nemirstīgus čukstus no būtnēm, kas klejo starp pasaulēm. Un tās ir runājušas par bērnu ar varenu likteni, kas nevar tikt īstenots šeit, bet gan viņ­pus šīs pasaules. Bez šī bērna mēs visi iesim bojā. Tā teica raganas. Bet savs liktenis viņai jāpiepilda, vienī­gi pašai par to visu neko nezinot, tikai caur šo neziņu mēs varam tikt glābti. Vai jūs saprotat, Ferder Korēm?

-    Nē, Ferders Korems atbildēja, es melotu, ja teiktu jā.

-    Tas nozīmē, ka viņai jāļauj kļūdīties. Mēs varam cerēt, ka kļūdu nebūs, bet mēs nedrīkstam viņu izrīkot. Priecājos, ka pirms savas nāves vēl satiku šo bērnu.

-    Bet kā jūs zināt, ka tieši šis ir tas īpašais bērns? Un ko jūs domājāt ar tām būtnēm, kas klejo starp pasaulēm? Es nekādi to nespēju saprast, Dr. Lanselius, jo es jūs cienu kā godīgu cilvēku…