Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Protams, viņš turpināja, man nemaz nav jums jājautā, kur vēl es varētu iegūt šādu informāciju. Tāpēc es vispirms pajautāju par šo raganas kundzi.

Tagad Dr. Lanseliuss pamāja, it kā viņš saprastu. Lira vēroja šo spēli ar izbrīnu un cieņu. Aiz viņu vār­diem daudz kas slēpās, tomēr viņa saprata, ka raganu konsuls grasās pieņemt kādu lēmumu.

-    Labi, viņš teica. Protams, tas ir tiesa, un jūs taču saprotat, ka jūsu vārds mums nav svešs, Ferder Korēm. Serafina Pekkala ir Enara ezera raganu klana karaliene. Kas attiecas uz otru jūsu jautājumu, ir pats par sevi saprotams, ka šo informāciju jūs nevarat iegūt no manis.

-   Tieši tā.

-    Luk, šajā pilsētā ir kādas organizācijas, sauktas Ziemeļu Progresa izpētes uzņēmums, filiāle, kas it kā nodarbojas ar izrakteņu meklēšanu, bet patiesībā ir pakļauta Galvenajai Ziedojumu padomei Londonā. Šī organizācija, cik es jaušu, ieved bērnus. Pilsētā par to gandrīz nekas nav zināms; Norvēģijas valdībai oficiālu ziņu par to nav. Bērni šeit ilgi neuzkavējas. Viņus ieved kaut kur dziļāk iekšzemē.

-   Vai jūs zināt, tieši uz kurieni, Dr. Lanselius?

-   Nē. Ja zinātu, tad pateiktu.

-   Un vai jūs zināt, kas ar bērniem tur notiek?

Pirmoreiz sarunas laikā Dr. Lanseliuss palūkojās uz

Liru. Meitene raidīja pretī neko neizsakošu skatienu. Mazais, zaļais konsula dēmons-čūskiņa pacēla galvu no viņa apkakles un, mēlīti šaudot, kaut ko iečukstēja saimniekam ausī.

Konsuls teica: Sakarā ar šo esmu dzirdējis frāzi Meištates process. Man liekas, ka viņi lieto šo frāzi, lai apzīmētu to, ko patiesībā dara. Esmu dzirdējis arī vārdu separācija, bet, uz ko tas attiecas, nevaru pateikt.

-    Un vai pilsētā pašlaik ir kādi bērni? Ferders Korems jautāja.

Viņš glāstīja savu dēmonu, tas klusi sēdēja viņam klēpī. Lira pamanīja, ka dēmons vairs nemurrā.

-   Nē, domāju, ka ne, Dr. Lanseliuss teica. Pēdējā grupa, apmēram divpadsmit bērnu, šeit ieradās pirms nedēļas un aizvakar aizbrauca.

-Ā! Tik nesen? Tas dod mums nelielas cerības. Ar ko viņi aizbrauca, Dr. Lanselius?

-   Ar kamanām.

-   Un jums nav ne jausmas, kurp viņi devās?

-   Tikpat kā ne. Mēs par to neinteresējamies.

-   Nu protams. Tagad jūs ļoti godīgi esat atbildējis uz visiem maniem jautājumiem, bet ir vēl viens. Ja jūs būtu manā vietā, ko jūs pavaicātu raganu konsulam?

Pirmoreiz sarunas laikā Dr. Lanseliuss iesmējās.

-    Es pajautātu, kur var dabūt bruņotu lāci, viņš teica.

Lira krēslā atliecās un sajuta Panteleimona sirdi si­tamies rokās.

-    Es tā sapratu, ka bruņotie lāči kalpo Ziedojumu padomei, Ferders Korems pārsteigts teica. Tas ir, Ziemeļu Progresa izpētes uzņēmumam vai kā viņi paši to dēvē.

-    Ir vismaz viens, kurš tai nekalpo. Jūs viņu atra­dīsiet kamanu depo Langlokūras ielas galā. Pašlaik šis cilvēks piestrādā tur, bet viņam ir tāds raksturs un suņi no viņa tā baidās, ka ilgi šis tur nestrādās, es domāju.

-   Tātad viņš ir atkritējs?

-   Tā izskatās. Viņu sauc Joreks Bērnisons. Jūs man vaicājāt, ko es pajautātu, un es jums atbildēju. Bet tagad es rīkotos, lūk, tā: es izmantotu izdevību noalgot bruņotu lāci, pat ja gadījums nebūtu tik izdevīgs kā šis.

Lira tik tikko valdījās. Tomēr Ferders Korems zinā­ja, kā jāuzvedas šādās tikšanās reizēs, un paņēma vēl vienu medusrausi no šķīvja. Kamēr viņš ēda, Dr. Lan­seliuss pagriezās pret Liru.

-   Kā es noprotu, tev pieder aletiometrs, — viņš teica meitenei par lielu izbrīnu. Kā gan viņš to varēja zināt?

-    Jā, viņa atbildēja un, saņēmusi Panteleimona dunku, piebilda: Vai vēlaties to apskatīt?

-   Labprāt.

Lira neveikli parakņājās ūdensnecaurlaidīgajā so­miņā un pasniedza viņam samta sainīti. Konsuls atlo­cīja audumu un, uzmanīgi turēdams, lūkojās uz cipar­nīcu kā zinātnieks uz retu manuskriptu.

-    Cik smalks! viņš teica. Esmu redzējis citu ek­semplāru, bet tas nebija tik izcils kā šis. Un vai tev ir arī skaidrojošās grāmatas?

-    Nē, Lira uzsāka, bet, pirms viņa paspēja turpi­nāt, ierunājās Ferders Korems.

-    Nē, diemžēl Lirai ir tikai pats aletiometrs un nav nekādu iespēju to nolasīt, viņš teica. Tas ir tieši tik­pat mistiski, kāja indieši lasītu nākotni inku dīķos. Un tuvākā šāda grāmata, cik es zinu, atrodas Svētā Johana abatijā Heidelbergā.

Lira saprata, kāpēc vīrs tā teica, viņš negribēja, ka Dr. Lanseliuss uzzinātu par viņas spējām. Bet meitene redzēja arī to, ko nemanīja Ferders Korems, Dr. Lanseliusa dēmona dusmas, un viņa tūlīt saprata, ka neva­jag izlikties.

Tāpēc viņa ierunājās: Vispār jau es varu to nolasīt, sakot to daļēji it kā Dr. Lanseliusam, daļēji Ferderam Koremam. Atsaucās konsuls.

-   Tu gan esi gudra! Kur tu to dabūji?

-    Oksfordas Džordanas koledžas direktors man to iedeva, Lira atbildēja. Dr. Lanselius, vai jūs zināt, kurš tos izgatavo?