Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Interesanti, vai tas viss pieder direktoram? viņa čukstēja. Varbūt pēc goda nosaukuma piešķiršanas citur viņam pasniedz arī šos greznos tērpus, un viņš tos glabā šeit, lai valkātu… Pan, vai tu tiešām domā, ka viņš vīnā neiebēra indi?

-    Nē, dēmons atteica. Tāpat kā tu, es domāju, ka tā bija inde. Un vēl es domāju, ka tā nav mūsu darī­šana. Man šķiet, ka tas būtu vismuļķīgākais, ko tu jebkad būsi darījusi. Mums ar to nav nekāda sakara.

-   Neesi taču dumjš, Lira teica. Es nevaru sēdēt šeit un noskatīties, kā šie viņu noindē!

-   Tad ejam prom.

-   Tu esi gļēvulis, Pan.

-    Protams, esmu. Vai drīkstu jautāt, ko tu esi nodo­mājusi darīt? Vai tu grasies izlēkt no skapja un izraut glāzi no viņa drebošajām rokām? Kas tev ir padomā?

-    Tu labi zini, ka man nekas nebija padomā, — viņa klusi atcirta. Bet tagad, kad esmu redzējusi, ko direk­tors izdarīja, man vairs nav citas izvēles. Tev taču ir zināms tāds jēdziens kā sirdsapziņa, vai ne? Kā gan es varētu mierīgi iet un kaut kur bibliotēkā nosist laiku, labi zinot, kas var notikt? To nu gan es negrasos darīt, vari man ticēt.

-   To jau tu visu laiku esi vēlējusies, Panteleimons teica pēc brīža. Tu gribēji te noslēpties un visu no­klausīties. Kā es to agrāk neaptvēru?

-   Nu labi, tev taisnība, viņa piekrita. Visi zina, ka šeit notiek kaut kas slepens. Viņi izpilda kaut kādu rituālu vai ko tamlīdzīgu. Un es tikai gribēju zināt, kas tas ir.

-   Tā nav tava darīšana! Ja viņi vēlas izbaudīt savus mazos noslēpumus, tad stāvi tam pāri, lai jau dara, ko grib. Slēpšanās un izspiegošana ir dumju bērnu rotaļa.

-    Es jau domāju, ka tu tā teiksi. Labi, beidz šķen­dēties.

Abi kādu brīdi sēdēja klusu. Lira neērtā pozā uz cietās skapja grīdas, bet Panteleimons paštaisni kni­binot savus pašreizējā veidola taustekļus uz kāda no talāriem. Lirai pa galvu jaucās visādas domas, un viņa vairāk par visu vēlējās tās apspriest ar savu dēmonu, bet lepnums to neļāva. Varbūt viņa pati tiks ar tām galā bez šā palīdzības.

Visvairāk Lira juta raizes un bažas. Ne jau par sevi, jo līdzīgā ķezā viņa ir bijusi ne vienu reizi vien. Šoreiz Lira raizējās par lordu Ezrielu un to, ko tas viss nozīmē. Koledžā viņš bija rets viesis, un tas, ka pašlaik bija ļoti saspringta politiskā situācija, nozīmēja, ka viņš nav nācis vienkārši ieturēt vakariņas un izsmēķēt pīpi kopā ar dažiem veciem draugiem. Meitene zināja, ka gan lords Ezriels, gan direktors bija premjerministra īpašo uzdevumu kabineta padomes locekļi, tātad viss varēja būt saistīts ar to, bet kabineta padomes sēdes taču tika noturētas pilī, nejau Džordanas koledžas atpūtas telpā.

Un tad vēl tās baumas, par kurām koledžas kalpotāji sačukstējās visas šīs dienas. Tika runāts, ka tatāri iekaro­juši Maskavu un virzās tālāk uz Sanktpēterburgu, no kurienes tiem būs iespēja ieņemt visu Baltijas jūras re­ģionu un varbūt pat visu Eiropas rietumdaļu. Lords Ez­riels bija ceļojis uz Tālajiem Ziemeļiem. Kad Lira tēvoci redzēja pēdējoreiz, viņš gatavojās ekspedīcijai uz Lapzemi.

-   Pan, meitene čukstēja.

-Nu?

-   Vai tu arī domā, ka būs karš?

-   Tik drīz ne. Lords Ezriels nenāktu šurp uz vakari­ņām, ja pastāvētu iespēja, ka karš sāksies jau apmē­ram pēc nedēļas.

-   Es arī tā domāju. Bet vēlāk?

-   Cšš! Kāds nāk.

Viņa pacēlās un piespieda aci durvju spraugai. Tas bija sulainis, kas nāca sakārtot lampu, kā direktors viņam bija licis. Zinātnieku koptelpā un bibliotēkā bija mūsdienīgāks apgaismojums, bet atpūtas telpā profe­sori deva priekšroku vecajām petrolejas lampām. Tās nebija mainītas, kopš vien direktors te dzīvoja.

Sulainis apgrieza dakti, tad iemeta krāsnī vēl vienu pagali un, uzmanīgi ieklausījies, vai zālē kāda nav, izņēma sauju tabakas lapu no tabakas smalcinātāja.

Tikko viņš bija uzlicis atpakaļ vāku, kāds nospieda durvju rokturi, un sulainis nervozi salēcās. Lira ap­spieda smieklus. Sulainis steidzīgi iebāza tabaku ka­batā un pagriezās pret ienācēju.

-   Lord Ezriel! viņš teica, un Lirai pār muguru pār­skrēja aukstas tirpas. Viņa no savas vietas neredzēja lordu, tāpēc cīnījās ar vēlēšanos pabāzt galvu un palū­koties.

-    Labvakar, Ren, teica lords Ezriels. Lira, kā vien­mēr, šajā griezīgajā balsī ieklausījās ar divējādām iz­jūtām prieku un bažām. Esmu ieradies pārāk vēlu, lai ieturētu vakariņas. Es pagaidīšu šeit.

Sulainis izskatījās samulsis. Viesus atpūtas telpā parasti aicināja vienīgi direktors, un lords Ezriels to zi­nāja, bet sulainis pamanīja arī to, ka lords Ezriels vērīgi skatās uz viņa izspiedušos kabatu, tāpēc izlēma neiebilst.

-   Vai man pateikt direktoram, ka jūs esat ieradies, kungs?

-   Nē, nepūlieties. Varat atnest man kafiju.

-   Labi, kungs.

Sulainis palocījās un aizsteidzās, viņa dēmons pade­vīgi aizcilpoja tam pakaļ. Liras tēvocis piegāja pie ka­mīna un izstaipījās, nožāvādamies līdzīgi lauvam. Viņam mugurā bija ceļojumu tērps. No jauna ieraugot tēvoci, Lira pārliecinājās, cik ļoti viņai bail no tā. Ne­varēja būt ne runas par aizlavīšanos nepamanītai, viņai atlika vien sēdēt klusu un cerēt.