Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Kāpēc dēmoniem jāpieņem kāds pastāvīgs veidols? Lira jautāja. Es vēlos, lai Panteleimons vienmēr būtu spējīgs mainīties. Ari viņš to grib.

-   Ak, tā vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Tā ir daļa no pieauguša cilvēka dzīves. Pienāks laiks, kad tev ap­niks sava dēmona pārvērtības un tu vēlēsies, lai viņš būtu tikai kaut kas viens.

-   Es nekad to nevēlēšos!

-   Un kā vēl. Tu taču gribēsi kļūt pieaugusi tāpat kā visas meitenes. Katrā gadījumā vienam pastāvīgam veidolam ir savas priekšrocības.

-   Kādas tad?

-   Uzzināsi, kas tu esi par cilvēku. Piemēram, Belizārija. Viņa ir kaija, un tas nozīmē, ka es esmu savā ziņā kaija. Es neesmu ne varens, ne spožs, ne skaists, bet esmu spēcīgs vīrs, es izdzīvošu jebkuros apstākļos, vien­mēr būšu paēdis un atradīšu sev draugus. To ir vērts zināt, tiešām vērts. Un, kad tavs dēmons pieņems vienu konkrētu veidolu, tu uzzināsi, kas tu esi par cilvēku.

-    Bet ja nu dēmons pieņem tādu veidolu, kāds tev nepatīk?

-    Nu, tad tu jutīsies neapmierināta, vai ne? Ir pa­pilnam ļaužu, kas vēlētos, lai viņu dēmoni būtu lauvas, bet tie ir vien pūdeļi. Un, kamēr nesamierināsies ar to, kas ir, būs neapmierināti. Veltīgi pārdzīvojumi, tici man.

Bet Lirai likās, ka viņa nekad nekļūs pieaugusi.

Kādu rītu gaisā novirmoja tāda savāda smarža, un kuģa gaita kļuva dīvaina, tas šūpojās no viena sāna uz otru, nevis iegrima un pacēlās kā parasti. Tikko pamo­dusies, Lira uzskrēja uz klāja un kāri palūkojās uz krasta pusi bija tik savādi to atkal ieraudzīt pēc visa šī bez­galīgā ūdens plašuma. Lai gan viņi bija braukuši tikai dažas dienas, Lirai likās, ka okeānā pagājuši jau mēneši. Tieši kuģim pretī pavērās kalni ar zaļām nogāzēm un sniegotām virsotnēm, kā arī maza pilsētiņa ar ostu lejā: koka mājiņas ar stāviem jumtiem, baznīcas tornis, ce­ļamkrānu strēles ostā un kliedzošu kaiju bari. Oda pēc zivīm, bet bija arī vēl citas sauszemes smaržas: priežu sveķu, zemes, kāds dzīvnieku un muskusa smārds un vēl kaut kas auksts, vienmērīgs un mežonīgs: tā varētu būt sniega smarža. Tā smaržoja ziemeļi.

Ap kuģi pulcējās roņi, pabāžot savus klaunu pur­niņus ārā no ūdens, lai pēc tam atkal ar troksni ienir­tu. Mežonīgi auksts vējš rāva šļakatas no baltajām viļņu cepurītēm un pūta cauri Liras vilkādas kažo­ciņam, meitenei drīz vien sāka sāpēt rokas no aukstu­ma un seja kļuva stīva. Panteleimons sermuļa veidolā sildīja Lirai kaklu, bet bija pārāk auksts, lai tāpat vien stāvētu ārā vai pat lai vērotu roņus, tāpēc meitene devās lejā ēst brokastu biezputru un lūkoties ārā pa iluminatora lodziņu.

Ostas ūdeņi bija mierīgi, un, šķērsojot masīvu vilni, Lirai likās jocīgi nesajust šūpošanos. Kopā ar

Panteleimonu meitene vēroja, kā kuģis smagnēji mazpamazām tuvojas piestātnei. Pēc stundas motora trok­snis pieklusa, pāriedams klusā rūkoņā, skanēja da­žādas komandas, balsis no krasta, tika mestas tauvas, nolaists traps, atvērtas lūkas.

-   Ejam, Lira, Ferders Korems teica. Vai tu savāci mantas?

Lira bija sapakojusi savu iedzīvi, cik nu tās vispār bija, jau tūlīt, kad piecēlās un ieraudzīja zemi. Meite­nei tikai vajadzēja aizskriet uz kajīti, paķert somu, un viņa bija gatava gājēja.

Krastā vispirms viņai kopā ar Ferderu Koremu bija jādodas uz Raganu konsulātu. To nebija grūti atrast; visa mazā pilsētiņa koncentrējās ap ostu, un vienīgās lielākās ēkas bija baznīca un gubernatora māja. Ra­ganu konsultāts bija iekārtots zaļi krāsotā koka ēkā ar skatu uz jūru, un, kad viņi piezvanīja, zvana skaņas skaļi atbalsojās klusajā ieliņā.

Kalpotājs ieveda viņus nelielā viesistabā un pasnie­dza kafiju. Visbeidzot sasveicināties ieradās pats kon­suls. Tas bija resns vīrs ar sarkanu seju un cienīgā melnā uzvalkā, viņu sauca Martins Lanseliuss. Vīrieša dēmons bija maza čūskiņa tādā pašā koši briljantzaļā krāsā kā viņa acis, kas arī bija vienīgais raganiskumu apliecinošais atribūts, lai gan Lira nebija pārliecināta, kādām būtu jāizskatās raganām.

-   Kā varu palīdzēt, Ferder Korēm? viņš jautāja.

-   Man būtu divi lūgumi. Pirmkārt, man ļoti vajadzē­tu satikt to raganas kundzi, ko pirms kāda laika satiku Austrumanglijas Purvos. Viņu sauc Serafīna Pekkala.

Dr. Lanseliuss atzīmēja viņas vārdu ar sudraba zīmuli.

-    Cik sen tas bija, kad jūs tikāties? — viņš jautāja.

-    Pirms kādiem četrdesmit gadiem. Bet es domāju, ka viņa atcerēsies.

-   Un kāds būtu otrs jūsu lūgums?

-    Es pārstāvu ģiptiešu ģimenes, kam ir nolaupīti bērni. Mums ir iemesls domāt, ka pastāv kāda organi­zācija, kas zog bērnus, gan mūsu, gan citus, lai mums nezināmu iemeslu dēļ vestu tos uz ziemeļiem. Es vēlē­tos zināt, vai jūs un jūsu ļaudis esat kaut ko dzirdējuši par šiem notikumiem.

Dr. Lanseliuss cītīgi malkoja kafiju.

-   Nav izslēgts, ka ziņas par šādu rīcību varētu nonākt arī līdz mums, viņš teica. Saprotiet, attiecības starp maniem ļaudīm un ziemeļniekiem ir ļoti sirsnīgas. Man būtu grūti apgrūtināt viņus ar tādu informāciju.

Ferders Korems pamāja ar tādu sejas izteiksmi, it kā saprastu, ko konsuls grib teikt.