Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Man liekas, ka viņu dēmoni ir neredzami, sacīja Ādams Stefanskis. Viņš jau turpat bija, tikai Ferders Korems viņu neredzēja.

-    Nē, tu kļūdies, Ādam, Ferders Korems atbildēja. Dēmona tur nebija. Redzi, raganas spēj nošķirt sevi no saviem dēmoniem daudz tālākā distancē nekā mēs, cil­vēki. Ja ir tāda vajadzība, viņas var aizsūtīt savus dē­monus tālu prom ar vēju vai mākoņiem vai dziļi okeānā. Bet šī ragana, ko es atradu, nogulēja vairāk nekā stun­du, līdz ieradās viņas dēmons, jo, protams, bija sajutis savas saimnieces bailes un sāpes. Un, kā man liekas, lai gan viņa to neapstiprināja, lielais, sarkanais putns, kas viņu vajāja, būs bijis kādas citas raganas dēmons. Ak Kungs! Vēl tagad drebu, kad par to padomāju. Man ne­kad nebūtu cēlusies roka, būtu visādi centies izvairīties gan uz jūras, gan uz sauszemes, bet tā nu tas notika. Katrā gadījumā šaubu nebija, ka es izglābu viņai dzī­vību, par to viņa man iedeva talismanu un teica, ka varot saukt palīgā, ja kādreiz rodas vajadzība. Un reiz jau viņa sūtīja palīdzību, kad skrēlingi man iešāva ar saindētu bultu. Arī vēlāk esam tikušies… Tagad neesmu viņu redzējis gadiem ilgi, bet gan jau viņa atcerēsies.

-   Vai šī ragana dzīvo Trollezundē?

-   Nē, nē. Viņas dzīvo mežos vai tundrā, nejau ostās starp vīriešiem un sievietēm. Raganu pasaule ir mežo­nīgā daba. Bet pilsētā viņām ir konsuls, caur kuru es nosūtīšu viņai ziņu, tas nu ir nešaubīgi.

Lira labprāt būtu vēl paklausījusies kaut ko par raganām, bet vīrieši uzsāka sarunas par kurināmo un krājumiem, līdz visbeidzot meitenei apnika klausīties un viņa devās apskatīt kuģi. Lira aizklīda uz kuģa priekšgalu un drīz vien iepazinās ar kādu zemāka ranga jūrnieku, vispirms apmētādama viņu ar sēkli­ņām, ko bija pietaupījusi no brokastīs ēstā ābola. Tas bija dūšīgs mierīga rakstura virs, un pēc abpusēju lamu tirādes abi kļuva labi draugi. Jūrnieku sauca Džerijs. Viņš pamācīja, ka tad, ja ar kaut ko nodarbojas, jūras slimību tā nejūt un ka pat tādi darbi kā kuģa klāja mazgāšana var sagādāt gandarījumu, ja to veic tā, kā jūrniekam pieklājas. Lirai šī doma ļoti iepatikās, un vēlāk viņa savas segas uz kojas salocīja tā, kā to dara jūrnieki, ari lietas skapī salika pa jūrnieku modei un sacīja nevis "saklāt gultu", bet "nokraut koju".

Kad uz jūras bija aizvadītas divas dienas, Lira nolē­ma, ka viņai der šāda dzīve. Meitene bija apskraidījusi visu kuģi no motorlaivas līdz tiltiņam un drīz vien visu komandu jau sauca vārdos. Kapteinis Roukbijs atļāva Lirai dot signālu holandiešu fregatei, pavelkot tvaika svilpes rokturi, un pavārs pacieta viņas palī­dzību plūmju pudiņa gatavošanā. Vienīgi Džona Fā stingrais vārds atturēja viņu no uzkāpšanas fokmastā, lai vērotu horizontu no "vārnas ligzdas".

Viņi ieturēja kursu uz ziemeļiem, un ar katru dienu kļuva aizvien aukstāks. Kuģa noliktavā sameklēja vas­kadrānas lietusmēteli, ko Liras augumam vajadzēja nedaudz saīsināt. Džerijs iemācīja viņai šūt, un to mei­tene ar prieku arī mācījās, lai gan Džordanas koledžā šāda veida nodarbības bija nicinājusi un izvairījusies no Lonsdeilas kundzes pamācībām. Abi kopā uzšuva aletiometram somiņu no ūdensizturīga materiāla, to Lira varēja nēsāt ap vidu.

-    Katram gadījumam, ja iekritīšu jūrā, meitene noteica. Stingri piestiprinājusi to pie jostas, Lira lietus­mētelī stāvēja pie reliņiem kuģa priekšgalā un vēroja, kā ledainās jūras šaltis apskalo klāju. Paretam viņai uzmācās jūras slimība, it sevišķi, ja sacēlās vējš un kuģis smagi ienira pelēkzaļo viļņu krēpēs. Tad Pante­leimona pienākums bija novērst viņas uzmanību, vētrasputna veidolā traucoties virs viļņiem, jūtot viņa neviltoto prieku skrējienā caur vēju un ūdeni, meitene aizmirsa par savu slikto dūšu. Dažreiz dēmons pat kļuva par zivi un reiz pievienojās delfīnu baram tiem par prieku un pārsteigumu. Pārsalusi Lira stāvēja kuģa priekšgalā un smējās no prieka, kad viņas mīļo­tais Panteleimons, gludens un spēcīgs, iznira no ūdens kopā ar pusduci citu kustīgu, pelēcīgu radījumu. Tas bija jauki, bet arī sāpīgi un sagādāja bažas. Ja nu viņš mīlēja būt par delfīnu vairāk nekā mīlēja viņu?

Liras draugs jaunākais matrozis ari bija turpat. Viņš apstājās, lai sakārtotu brezentu virs priekšējās lūkas, tad ieraudzīja, kā mazās meitenes dēmons spēlējas ar delfīniem. Matroža paša dēmons kaija sēdēja uz kabestāna, galvu paslēpis zem spārna. Viņš saprata, kā meitene jūtas.

—    Es atceros, kad pirmoreiz devos jūrā, mana Belizārija vēl nebija pieņēmusi pastāvīgu veidolu. Es biju tik jauns, un viņai patika būt par delfīnu. Es jau bai­dījos, ka Belizārija paturēs šo veidolu pavisam. Uz mana pirmā kuģa bija kāds vecs jūrnieks, kurš vispār nevarēja doties krastā, jo viņa dēmons bija pieņēmis delfīna veidolu, tāpēc viņš nekad netika prom no ūde­ņiem. Viņš bija brīnišķīgs jūrnieks, pārzināja navigāci­ju labāk par visiem, ko esmu pazinis; viņš varētu kļūt bagāts, darbojoties jūrniecībā, bet viņš nebija laimīgs. Vīrs tā ari neatrada savu laimi līdz pat mūža galam, un viņu apbedīja jūras dzelmē.