Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Lira apsteidza Ferderu Koremu un uzskrēja pa koka tiltiņu, ar sajūsmu lūkodamās apkārt. Panteleimons kļuva par pērtiķi un tūlīt pat rāpās augšā pa kravas strēli, bet meitene nosauca to atpakaļ; Ferders Korems aicināja vi­ņus iekšā vai, kā pieņemts teikt uz lieliem kuģiem, lejā.

Nokāpuši lejā pa kāpnēm vai, kā uz kuģa saka, pa trapu, viņi nonāca nelielā salonā, kur Džons Fā klusi sarunājās ar Nikolasu Roukbiju, ģiptieti, kurš bija atbildīgs par kuģi. Džons Fā neko nedarīja steigā. Lira gaidīja, ka viņš sasveicināsies ar viņu, bet vīrietis vis­pirms pabeidza sarunu par plūdmaiņām un kuģa vadību un tikai tad pagriezās pret ienācējiem.

-    Labvakar, draugi, viņš teica. Nabaga Džeks Verhovens ir miris, varbūt jau esat dzirdējuši. Un viņa vīri ir saņemti ciet.

-   Arī mums ir sliktas ziņas, — teica Ferders Korems un izstāstīja par saķeršanos ar lidojošajiem gariem.

Džons Fā nogrozīja savu lielo galvu, bet neko nepār­meta.

-   Kur tagad ir šis radījums? viņš vaicāja.

Ferders Korems izņēma tabakas bundžu un nolika

to uz galda.

No bundžas skanēja tik spēcīga zuzēšana, ka tā lē­nām kustējās pa galdu.

-     Biju dzirdējis par šiem uzvelkamajiem velniem, bet nekad nebiju tos redzējis, Džons Fā teica. Viņš nav pakļaujams un arī apturams ne, cik man zināms. Nedrīkst arī tam piekārt svinu un nolaist jūras dzelmē, jo kādu dienu bundža būs sarūsējusi, dēmons izlīdīs ārā un atradīs meiteni, lai kur tā arī būtu. Nē, turēsim to šeit un būsim modri.

Tā kā Lira uz klāja bija vienīgā sieviešu dzimuma pārstāve (jo Džons Fā pēc ilgām pārdomām bija no­lēmis sievietes līdz neņemt), viņai bija pašai sava kajīte. Tiesa gan, nekāda lielā; patiesībā mazliet lielā­ka par skapi tajā bija koja un lodziņš jeb, pareizāk sakot, iluminators. Meitene ielika savas nedaudzās personīgās mantas skapītī aiz kojas un satraukti uz­skrēja uz klāja, lai pār kuģa margām vērotu, kā Anglija izzūd skatienam, bet tās krasti jau bija gandrīz ne­redzami aiz miglas vāliem.

Tomēr pietiekami iespaidīgs bija gan plūstošais ūdens lejā, gan gaisa straumes, tumsā spīdošās kuģu ugunis, dzinēja dunoņa, sāls, zivju un kokogļu spirta smārds. Drīz vien šīm sajūtām pievienojās jaunas, kad kuģis iepeldēja Vācijas okeāna ūdeņos. Kad Liru pasauca vakariņās, meitene saprata, ka nemaz nav izsalkusi; galu galā viņa nolēma atgulties, kaut vai Panteleimona dēļ, jo nabaga radījums nejutās labi.

Tā sākās viņas ceļojums uz ziemeļiem.

OTRĀ DAĻA Bolvangara

10 Konsuls un lācis

Džons Fā un pārējie līderi bija nolēmuši doties uz X-/Trollezundi, Lapzemes galveno ostu. Tur, pilsētā, raganām bija konsulāts, un Džons Fā zināja, ka bez viņu palīdzības vai vismaz draudzīgi neitrālām attie­cībām bērnus atgūt bus neiespējami.

Dienu pēc tam, kad Lira bija nedaudz atguvusies no jūras slimības, viņš izstāstīja šo plānu meitenei un Ferderam Koremam. Saule spoži spīdēja, un zaļie viļņi jautri sitās pret kuģa priekšgalu, atpakaļ atgriezdamies kā baltas putu straumes. Uz klāja, kur pūta vējiņš un jūra dzirkstīja gaismās un kustībā, viņai gandrīz nemaz nebija slikta dūša. Un, kad Panteleimons atklāja, cik jauki ir būt te par kaiju, te vētrasputnu un šūpoties viļņu galotnēs, Lirai pielipa viņa prieks un nenāca ne prātā gremdēties sauszemes žurkas skumjās.

Džons Fā, Ferders Korems un pārējie trīs vīri sē­dēja saulītē kuģa pakaļgalā un apspriedās, ko darīt tālāk.

-    Tātad Ferders Korems pazīst šīs Lapzemes raga­nas, Džons Fā teica. Un, ja es nekļūdos, viņas ir viņa parādnieces.

-   Tev taisnība, Džon, teica Ferders Korems. Tas gan bija pirms četrdesmit gadiem, bet raganām tas nav nekas. Dažas no viņām dzīvo daudz reižu ilgāk.

-    Kāpēc viņas ir tavas parādnieces, Ferder Korēm? jautāja Ādams Stefanskis, vīrs, kurš atbildēja par kau­jas vienību.

-    Es reiz izglābu kādai raganai dzīvību, Ferders Korems paskaidroja. Viņa nokrita no debesīm, tai pakaļ dzinās liels, sarkans putns, kādu es nekad agrāk nebiju redzējis. Ragana ievainota iekrita purvā, un es devos viņu meklēt. Nabadzīte jau bija sākusi slīkt, kad es iecēlu viņu laivā un nošāvu to putnu. Diemžēl tas iekrita akacī — putns bija dumpja lielumā un ugunssar­kans.

-    Oho, — noteica kāds vīrs, Ferdera Korema stāsta aizrauts.

-    Kad biju iecēlis šo jauno sievieti laivā, viņš tur­pināja, — piedzīvoju lielāko šoku savā mūžā, jo izrādī­jās, ka viņai nav dēmona.

Tas skanēja tā, it kā viņš būtu teicis: "Viņai nebija galvas." Vien pati doma jau uzdzina pretīgumu. Vīrieši noskurinājās, viņu dēmoni — kā nu kurais cits nopuri­nājās, cits nodrebinājās vai spalgi ieķērcās, un saim­nieki mierināja tos. Panteleimons ieķērās Lirai krūtīs, un abiem sirdis sita vienā ritmā.

-   Vismaz tā izskatījās, Ferders Korems teica. — Tā kā viņa nokrita no debesīm, es nospriedu, ka tā ir ra­gana. Viņa izskatījās kā jauna sieviete, slaidāka par citām un ļoti skaista, bet, tā kā es neredzēju viņas dē­monu, tad klusībā šausminājos.

-   Varbūt raganām nemaz nav dēmonu? ievaicājās kāds vīrs, Maikls Kancona.