Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Tas bija apmēram Liras īkšķa lielumā un tumši zaļš, nevis melns. Virsējie spārni tam bija sacelti kā bizbizmārītei, kad tā uzsāk lidojumu, bet apakšējie sitās tik spēcīgi, ka bija saskatāms viens vienīgs virpulis. Sešas spīļainās kājiņas skrāpējās gar stikla gludo virsmu.

-   Kas tas ir? meitene prasīja.

Panteleimons, joprojām meža kaķa veidolā, bija pieplacis galdam netālu no glāzes, un viņa zaļās acis cieši sekoja radījumam.

-    Ja tu to pāršķeltu, teica Ferders Korems, — tur iekšā nekā dzīva nebūtu. Katrā gadījumā nekā no dzīvnieka vai kukaiņa. Esmu jau agrāk redzējis vienu šādu eksemplāru, bet nebiju cerējis to sastapt šeit, ziemeļos. Tas ir no Āfrikas. Tam iekšā ir uzvelkamais mehānisms, kam pie atsperes piestiprināts ļaunais gars ar skabargu sirdī.

-   Bet kas to varēja atsūtīt?

-   Tev nemaz nevajag lasīt simbolos, Lira; tu vari to uzminēt tikpat viegli kā es.

-   Koulteres kundze?

-    Protams. Viņa ir apceļojusi ne tikai ziemeļus; ari mežonīgajos dienvidos ir daudz dīvainu lietu. Pēdējo­reiz es šādu mantiņu redzēju Marokā. Nāvīgi bīstama; kamēr tajā ir ļaunais gars, tā neapstāsies, bet, ja šo garu atbrīvo, tas ir tik mežonīgi ļauns, ka nogalina pirmo ceļā sastapto.

-   Bet ko tas šeit darīja?

-   Izspiegoja. Esmu nolādēts muļķis, ka ļāvu tev kāpt augšā. Un man vajadzēja ļaut tev iedziļināties šajos trīs simbolos un nepārtraukt tevi.

-   Tagad man ir skaidrs! Lira pēkšņi uztraukti iesau­cās. Ķirzakas nozīme ir gaiss\ Es to redzēju, bet ne­zināju, ko tas nozīmē. Es centos saprast un pazaudēju pavedienu.

-    Ā, Ferders Korems noteica, tagad ari es sa­protu. Tā nebija ķirzaka, lūk, kā, — tas bija hameleons. Hameleons simbolizē gaisu, jo tas ne ēd, ne dzer; tie pārtiek no gaisa.

-   Bet zilonis…

-   Āfrika, viņš teica, — aha!

Viņi saskatījās. Jo vairāk atklājās aletiometra spēks, jo baisāk viņiem kļuva.

-   Tas visu laiku mums vēstījis par šīm lietām, Lira teica. Mums tikai vajadzēja klausīties. Bet ko lai mēs darām ar šo, Ferder Korēm? Vai mēs drīkstam viņu nobeigt, vai kā?

-   Es nezinu, ko mēs varam darīt. Vienkārši turēsim viņu ieslēgtu kastē un nekad nelaidīsim ārā. Mani vai­rāk uztrauc tas otrs, kurš aizbēga. Tagad viņš lido atpakaļ pie Koulteres kundzes, lai pastāstītu, ka ir redzējis tevi. Nolādēts, Lira, es esmu muļķis.

Ferders Korems parakņājās bufetē un izvilka skārda tabakas bundžu apmēram plaukstas lielumā. Tajā gla­bājās skrūves. Viņš tās izbēra un izslaucīja bundžu ar lupatu, tad ielika tai iekšā glāzi, kuru joprojām sedza kartons.

Pēc nelielas ķezas, kad radījuma viena kāja izlīda ārā un ar pārsteidzošu spēku nogrūda skārda bundžu, viņiem izdevās to iebāzt atpakaļ un cieši uzlikt vāku.

-   Tikko būsim uz kuģa, es drošības pēc to aizlodēšu, Ferders Korems teica.

-   Bet vai tad uzvilktais mehānisms nevar apstāties?

-   Parastais pulksteņa mehānisms var. Bet, kā jau es teicu, šim atsperi uzvelk ļaunais gars, kas uztupināts tās galā. Jo niknāk tas cīnās, jo stingrāk uzvelk at­speri, un spēks ir lielāks. Liekam nu šo draņķi nost…

Viņš ietina bundžu flaneļa drānā, lai apslāpētu ne­pārtraukto zuzoņu un dūkoņu, un pabāza to zem savas kojas.

Nu jau bija pavisam tumšs. Lira lūkojās pa logu un vēroja, kā pamazām tuvojas Kolbijas ugunis. Smagajā gaisā virmoja bieza migla, un, kad viņi pietauvojās pie Dūmu tirdziņa, visa apkārtne šķita acij izplūdusi. Tumsa pērļu pelēkiem un sudrabainiem vāliem klāja noliktavu ēkas un ceļamkrānus, koka kioskus un ak­mens mājas ar daudzajiem skursteņiem, no kuriem bija cēlies tirdziņa nosaukums un kuros dienu un nakti smaržīgos ozola malkas dūmos žāvējās zivis. Skur­steņu dūmi vēl sabiezināja mitro gaisu, un likās, ka katrs bruģis izstaro patīkamo kūpinātu siļķu, makreļu un mencu aromātu.

Lira, ietinusies ūdensnecaurlaidīga auduma mētelī, kura lielā kapuce noslēpa viņas gaišos matus, soļoja blakus Ferderam Koremam un stūrmanim.

Visi trīs dēmoni bija sardzē tie šaudījās ap stūriem, atskatījās un ieklausījās vismazākajā soļu troksnītī.

Bet cita neviena neredzēja. Kolbijas iedzīvotāji bija savās mājās, droši vien malkoja kadiķogu degvīnu pie liesmojošiem pavardiem. Līdz pat dokam trijotne nesastapa nevienu dzīvu būtni pirmais cilvēks, ko viņi ieraudzīja, bija Tonijs Kosta. Viņš sargāja vārtus.

— Paldies Dievam, ka esat šeit, Tonijs klusu teica, ielaizdams viņus iekšā. Mēs tikko uzzinājām, ka Džeks Verhovens ir nošauts un viņa laiva nogrimusi, un neviens nezināja, kur jūs esat. Džons Fā jau ir uz kuģa un nevar vien sagaidīt, kad varēs doties ceļā.

Lirai kuģis likās milzīgs: tur bija stūres māja un pamatīgs dūmenis pašā vidū, milziga degvielas tvertne un liels kravas celtnis virs lūkas, kas bija klāta ar buru audumu; no iluminatoriem un tiltiņa spīdēja dzeltenas gaismas, bet mastā — baltas; uz klāja kādi trīs četri viri kaut ko rosīgi darīja, tikai viņa nevarēja saredzēt, ko.