Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Lira juta, ka Panteleimons ir sabozies nepacietībā, lai gan neizdvesa ne skaņas. Pati viņa juta priecīgu sa­traukumu. Direktora pieminētais lords Ezriels bija Liras tēvocis, cilvēks, kuru viņa apbrīnoja un no kura ļoti baidījās. Par tēvoci runāja, ka viņš esot iejaukts lielajā politikā, slepenos pētījumos un attālā karadar­bībā, un meitene nekad nezināja, kurā brīdī viņš var uzrasties. Tēvocis bija stingrs; ja viņš Liru pieķertu šeit slēpjamies, meiteni gaidītu bargs sods, bet viņa taču varēja izbeigt šo slapstīšanos.

Tomēr tas, ko Lira nākamajā brīdī ieraudzīja, pil­nībā mainīja situāciju.

Direktors izņēma no kabatas salocītu papīra gaba­liņu un nolika to uz galda. No karafes, kurā bija ieliets smalks, zeltains vīns, viņš izvilka aizbāzni, atlocīja papīru un iebēra karafe balta pulverīša šķipsnu, sa­ņurcīja papīru un iemeta to ugunī. Tad viņš izņēma no kabatas zīmuli un ar to maisīja vīnu, līdz pulverītis bija izšķīdis, visbeidzot atkal aizbāza karafi.

Viņa dēmons īsi noelsās. Direktors tam klusi atbil­dēja, tad pārlaida blēdīgu, aizmiglotu skatienu telpai un izgāja pa tām pašām durvīm, pa kurām bija ienācis.

Lira nočukstēja:

—    Nu, redzēji, Pan?

—    Protams! Tagad steidzies prom, pirms virssulainis ir ieradies!

Bet tajā pašā brīdī zāles tālākajā galā vienreiz iešķindējās zvans.

-    Tas ir zvans virssulainim! Lira teica. Es biju cerējusi, ka mums ir vairāk laika.

Panteleimons klusi aizplivinājās līdz zāles durvīm un tūlīt pat bija atpakaļ.

-   Virssulainis jau ir tur, viņš ziņoja. Un pa otrām durvīm nav iespējams izkļūt laukā…

Otras durvis, pa kurām bija ienācis un izgājis direk­tors, veda uz gaiteni, kas savienoja bibliotēku ar zināt­nieku koptelpu. Gaitenī vienmēr bija daudz cilvēku. Šajā dienas stundā tie tur noteikti drūzmējās, ģērb­joties vakariņām, kā arī steidzoties nolikt dokumentus vai portfeļus koptelpā pirms došanās uz zāli. Lira bija domājusi aiziet no šejienes pa to pašu ceļu, pa kuru bija ienākusi, pāris minūtes pirms virssulaiņa zvana.

Ja meitene nebūtu redzējusi, ka,direktors ieber vīnā pulverīti, viņa, iespējams, būtu riskējusi izsaukt virssu­laiņa dusmas vai cerējusi izvairīties no tām, nemanīta izslīdot trokšņainajā gaitenī. Bet tagad Lira apjuka un sāka šaubīties.

Tad viņa izdzirdēja smagus soļus uz paaugstināju­ma. Virssulainis nāca pārbaudīt, vai atpūtas telpa ir sagatavota mācībspēku vakara pīpei un vīna glāzei pēc maltītes. Lira piesteidzās pie ozolkoka skapja, atvēra to un paslēpās iekšpusē, aizverot durvis pēdējā brīdī pirms virssulaiņa ienākšanas. Par Panteleimonu viņa nebaidījās, telpā bija pustumsa, turklāt dēmons vien­mēr varēja palīst zem krēsla.

Meitene dzirdēja virssulaiņa smago sēkšanu un caur pilnībā neaizvērto skapja durvju spraugu redzēja, ka viņš statīvā pie tabakas smalcinātāja sakārto pīpes un pārlaiž skatu karafēm un glāzēm. Tad viņš ar abām rokām saglauda matus virs ausīm un pateica kaut ko savam dēmonam. Sulainis bija kalpotājs, tāpēc viņa dēmons bija suns, bet, tā kā viņš bija nevis parasts kalpotājs, bet virssulainis, arī suns bija īpašs. Tas bija īru seters. Dēmons izskatījās aizdomu pārņemts, viņš skraidīja apkārt, it kā nojauzdams, ka te vēl kāds ir, bet, Lirai par lielu atvieglojumu, pie skapja nepienāca. Lira baidījās no virssulaiņa, kurš pāris reižu bija viņu iekaustījis.

Meitene izdzirdēja klusus čukstus; acīmredzot Pan­teleimons bija iespiedies viņai aiz muguras.

Nu mums te būs jāpaliek. Kāpēc tu mani neklau­sīji?

Viņa neatbildēja, kamēr virssulainis vēl bija šeit. Viņa pienākums bija apkalpot pie galda, kas novietots uz paaugstinājuma. Meitene dzirdēja, ka telpā sāk pul­cēties skolotāji, skanēja balsu murdoņa un soļu švīksti.

-   Tas ir labi, ka es nepaspēju aiziet, viņa atčukstēja. Tad mēs nebūtu redzējuši, ka direktors pieber indi vīnam. Pan, tas bija tas īpašais tokajietis, ko viņš lūdza sulainim pasniegt! Viņi taisās nogalināt lordu Ezrielu!

-   Tu jau nezini, vai tā ir inde.

-   Protams, ir! Vai tad tu neatceries viņš lika sulai­nim atstāt telpu, pirms iebēra pulverīti. Ja tas būtu bijis kaut kas cits, direktors nebaidītos, ka sulainis noskatās viņa rīcībā. Es zinu te kaut kas notiek, kaut kas, saistīts ar politiku. Kalpotāji par to runā jau vai­rākas dienas. Pan, mēs varam novērst slepkavību!

-    Nekad neesmu dzirdējis lielākas muļķības, dē­mons īsi atbildēja. Interesanti, kā tu domā nosēdēt mierā četras stundas šai smacīgajā skapī? Ļauj, es aiz­lidošu un palūkošos gaitenī. Es tev došu ziņu, kad tur neviena nebūs.

Panteleimons nolaidās no meitenes pleca, un viņa manīja tā sīko ēnu pavīdam gaismas spraugā.

-     Nē, nē, Pan, es palikšu, viņa teica. Te ir vēl viens talārs vai kaut kas tamlīdzīgs. Es paklāšu to zem sevis un iekārtošos ērtāk. Man pavisam noteikti jāredz, kas te notiks.

Lira bija notupusies, bet tagad lēnām un uzmanīgi piecēlās, lai, aizskarot pakaramos, nesaceltu lieku trok­sni, un secināja, ka skapis ir plašāks, nekā viņa bija domājusi. Tajā atradās vairāki akadēmiskie talāri un galvassegas, dažas apšūtas ar kažokādām, bet vai­rums ar zīda oderi.