Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Nē, viņš teica. Es zinu, ka tava sirsniņa tiecas uz ziemeļiem, bet domāju, ka pat Koulteres kundze tevi negrasījās turp vest. Ja gribi nokļūt ziemeļos, tev nāk­sies pagaidīt, līdz viss šis tracis beidzas. Tagad gan ej.

Panteleimons klusi nošņācās, bet Džona Fā dēmons pacēlās no krēsla atzveltnes un pielidoja klāt, vēzēdams savus melnos spārnus ne draudīgi, bet it kā atgādinot, kā jāuzvedas. Lira apgriezās, vārnai pārslī­dot pār galvu, tad vēlreiz uzmeta skatu Džonam Fā.

Durvis aiz viņas aizcirtās ar noteiktu klikšķi.

-     Mēs brauksim turp, meitene teica Panteleimonam. Lai tik viņi pamēģina mūs apturēt. Mēs brauksim!

9 Spiegi

Turpmākajās dienās Lira izstrādāja desmitiem dažādu plānu un visus nepacietīgi atmeta, jo tajos visos bija paredzēts noslēpties, bet kur tu nolīdīsi šaurā laivā? Protams, īstais ceļojums bus ar īstu kuģi, un Lira bija dzirdējusi pietiekami daudz stāstu, tāpēc zināja, ka uz lielā kuģa var paslēpties daudz kur: glābšanas lai­viņās, kravas telpā un dažādās tilpnēs. Tikai līdz šim kuģim vispirms bija jānokļūst, un no Purviem tikt ārā varēja, vienīgi ceļojot pa ģiptiešu modei.

Un, pat ja viņa kaut kādā veidā krastā nokļūtu pati, viņa varētu uzkāpt uz nepareizā kuģa. Tas tik būtu joks noslēpties glābšanas laivā un pamosties kaut kur ceļā uz Augšbrazīliju!

Pa to laiku, it kā tīši viņu kaitinot, visapkārt dienu un nakti notika drudžaina gatavošanās ekspedīcijai. Lira neatkāpās no Ādama Stefanska, vērojot, kā viņš izvēlas brīvprātīgos kaujas vienībai. Viņa vajāja Ro­džeru van Popelu ar ieteikumiem par to, kas būtu jā­ņem līdzi: "Vai neaizmirsāt sniega brilles? Vai zināt, kur var dabūt vislabākās Arktikas kartes?"

Visvairāk meitenei gribējās palīdzēt Bendžaminam de Raiteram, izlūkošanas vadītājam. Bet viņš pēc otrās sanāksmes bija nozudis jau pirmajās rīta stundās, un neviens nevarēja pateikt, uz kurieni viņš devies un kad atgriezīsies. Tā kā Bendžamina de Raitera nebija, Lira pielipa Ferderam Koremam.

Man šķiet, ka labāk būtu, ja es jums palīdzētu, Ferder Korēm, meitene teica, jo, iespējams, es par, (lobleriem zinu vairāk nekā jebkurš cits, turklāt pati gandrīz jau kļuvu par vienu no tiem. Varbūt būšu jums vajadzīga, lai palīdzētu izprast mistera Raitera pie­nestās ziņas.

Vecais vīrs pažēloja neatlaidīgo, izmisušo meiteni un nedzina viņu prom. Viņš runājās ar viņu, klausījās meitenes atmiņās par Oksfordu un Koulteres kundzi un skatījās, kā viņa nolasa aletiometru.

-   Kur atrodas tā grāmata ar visiem tiem simboliem? kādu dienu Lira vaicāja.

-   Heidelbergā, viņš atbildēja.

-   Un vai tāda ir tikai viena?

-   Varbūt ir vēl arī citas, bet es esmu redzējis vienu vienīgu.

-   Varu derēt, ka vēl viena ir Bodlija bibliotēkā Oks­fordā, viņa teica.

Lira nespēja novērst acu no Ferdera Korema dē­mona, kurš bija visskaistākais dēmons, kādu viņa jeb­kad bija redzējusi. Panteleimons kaķa veidolā bija plāns, pinkains un niknu skatienu, bet Sofonakss tāds bija viņa vārds bija ar dzeltenas krāsas acīm, bezgala elegants, divreiz lielāks, nekā kaķi parasti mēdz būt, un ar biezu spalvu. Kad viņu skāra saule, tā kažoks iemir­dzējās tik daudz krāsu bēšās, brūnās, zaļās, riekstu brūnās, kukurūzas dzeltenās, zeltainās, rudenīgi sār­tās, mahagoni nokrāsās, ka visas Lira nemaz nosaukt nevarēja. Viņai gribējās pieskarties šim kažokam, pa­berzēt vaigu gar to, bet to, protams, meitene nedarīja, jo aizskart cita cilvēka dēmonu skaitījās vissmagākais etiķetes pārkāpums. Dēmoni, protams, varēja cits citam pieskarties vai cīnīties cits ar citu, bet aizliegums aizskart svešu dēmonu bija iesakņojies tik dziļi, ka pat kaujoties neviens neuzdrošinājās to darīt. Tas bija aiz­liegts. Lira neatcerējās, ka kāds viņai būtu mācījis, viņa vienkārši to zināja, tikpat instinktīvi kā to, ka nelaba dūša ir kaut kas slikts, bet labsajūta labs. Tāpēc, lai kā viņa apbrīnoja Sofonaksa spalvu un pat mēģināja iztēloties, kādas sajūtas sniegtu tās aptaustīšana, mei­tene pat nemēģināja pastiept roku uz kaķa pusi un zi­nāja, ka nekad to nedarīs.

Cik Ferders Korems bija krunkains un nespēcīgs, tik Sofonakss veselīgs un skaists. Iespējams, ka sirm­galvim bija kāda slimība vai arī viņš ticis sakropļots, bet viņš nespēja paiet bez diviem spieķiem, turklāt visu laiku trīcēja kā apses lapa. Tomēr prāts Ferderam Kore­mam bija ass un skaidrs, un drīz vien Lira iemīlēja večuku tā gudrības un stingrās izturēšanās pret viņu dēļ.

—    Ko nozīmē šis smilšu pulkstenis, Ferder Korēm? viņa jautāja, noliekusies pār aletiometru, kad kādā saulainā rītā abi sēdēja laivā. Rādītājs visu laiku at­griežas pie šī simbola.

—    Ja vien ielūkojies ciešāk, bieži var rast atbildi. Kas ir tas mazais nieciņš šī te augšdaļā?

Viņa pieliecās tuvāk un pētīja.

-   Tas ir galvaskauss!

-   Kā tev šķiet, ko tas varētu nozīmēt?

-   Nāvi… Vai tā ir nāve?

—    Pareizi. Tātad viena no smilšu pulksteņa nozīmēm ir nāve. Faktiski pirmā nozīme ir laiks, bet otrā nāve.