Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Atcerējusies, ko Ferders Korems bija teicis, Lira cen­tās sakoncentrēt uzmanību uz trim dažādiem simbo­liem, izvēlētiem izlases kārtībā, un nostādīja visus trīs rādītājus pret tiem. Meitene atklāja, ka, ja aletiometru tāpat vien tur plaukstās un īpaši lēni to vēro, turklāt domājot par to, garais rādītājs sāk griezties noteiktāk. Tas nevis haotiski mētājās pa apli, bet mērķtiecīgi pārvietojās no viena simbola pie nākamā. Brīžiem tas apstājās pie trim, brīžiem pie diviem, dažreiz pie­ciem un vairāk simboliem, un, lai gan Lira no tā visa neko nesaprata, pats process viņai sagādāja nekad agrāk neizjustu dziļu apmierinājumu. Panteleimons bija noliecies pār apaļo ciparnīcu, brīžiem kā kaķis, brīžiem kā pele, grozot galvu līdzi rādītājiem. Vienu vai divas reizes viņus abus skāra kas līdzīgs atklāsmei, it kā saules stars būtu izlauzies caur mākoņiem un ap­spīdējis lielos, majestātiskos kalnus, kas pavisam ne­gaidīti parādījušies tālumā. Ikreiz, dzirdot pieminam ziemeļus, Lira sajuta tādas pašas trīsas.

Tā pagāja šīs trīs dienas nemitīgā skraidīšanā no laivām uz Zālas salu. Pienāca otrās sanāksmes vakars. Zāle bija vēl pārpildītāka nekā iepriekšējo reizi, ja vien tas vispār bija iespējams. Lira un Kostas ieradās laikā, lai varētu ieņemt vietas pašā priekšā. Kad dziestošais apgaismojums liecināja, ka zāle ir pilna, uz paaugsti­nājuma iznāca Džons Fā un Ferders Korems un apsē­dās pie galda. Džonam Fā nemaz nevajadzēja dot zīmi, lai iestātos klusums, viņš tikai uzlika savas lielās rokas uz galda un palūkojās lejup uz cilvēkiem, kad zāle jau pamira.

-    Nu, viņš teica, nu jūs esat izpildījuši visu, ko es lūdzu. Un pat vairāk, nekā es cerēju. Tagad es aicinu sešu ģimeņu galvas šeit augšā, lai atdotu savākto zeltu un pierādītu savus solījumus. Nikolas Roukbij, tu pirmais.

Masīva auguma melnbārdains vīrs uzkāpa uz pa­augstinājuma un nolika uz galda smagu ādas somu.

-    Tas ir mūsu zelts, viņš teica. Un mēs varam piedāvāt trīsdesmit astoņu vīru palīdzību.

-   Paldies, Nikolas, Džons Fā teica. Ferders Korems pierakstīja. Vīrietis nostājās paaugstinājuma aiz­mugurē, un Džons Fā izsauca nākamo, pēc tam atkal nākamo. Katrs pienāca, nolika somu uz galda un nosauca sadabūto viru skaitu. Kostas bija Stefansku ģimenes vidū, un Tonijs, pats par sevi saprotams, bija viens no pirmajiem brīvprātīgajiem. Lira pamanīja, ka viņa dēmons-vanags mīņājās no vienas kājas uz otru un izplēta spārnus, kad Stefanski lika uz galda naudu un solīja divdesmit triju vīru palīdzību.

Kad visu sešu ģimeņu galvas bija uznākuši, Ferders Korems iedeva sarakstu Džonam Fā, kurš piecēlās, lai uzrunātu klātesošos.

-    Draugi, mēs esam savākuši simt septiņdesmit kau­jinieku. Esmu lepns un pateicīgs jums. Kas attiecas uz zeltu, spriežot pēc tā svara, jūs esat pamatīgi patukšojuši savas lādes, un arī par to mans sirsnīgs paldies.

Nākamais solis būs šāds. Mēs paņemsim kuģi, brauk­sim uz ziemeļiem, sameklēsim un atbrīvosim bērnus. Ņemot vērā visu zināmo, iespējams, būs jāpacīnās. Tā nebūs ne pirmā, ne pēdējā reize, bet mums nekad nav bijusi darīšana ar bērnu nolaupītājiem, tāpēc būs jābūt ļoti uzmanīgiem. Bet mājās bez bērniem mēs neatgriezīsimies. Jā, Dērk Vrais?

Piecēlās kāds vīrs un vaicāja: Lord Fā, vai jūs zi­nāt, kāpēc viņi nolaupīja bērnus?

-   Mēs dzirdējām, ka tas ir saistīts ar teoloģiju. Viņi veic kaut kādus eksperimentus, bet, tieši kādus, mēs nezinām. Taisnību sakot, mēs pat nezinām, vai bēr­niem tiek nodarīts kāds kaitējums. Bet, tā vai citādi, neatkarīgi no tā, vai nolaupītājiem ir ļauni vai labi no­domi, viņiem nav nekādu tiesību naktīs slepeni izraut bērnus no ģimenes klēpja. Vai jā, Reimond van Gerit? ,

Vīrs, kurš bija runājis arī pirmajā sapulcē, piecēlās un teica:

-    Lord Fā, tas bērns, par kuru jūs teicāt, ka viņu meklē, tagad sēž šeit pirmajā rindā. Es dzirdēju, ka pārmeklē Purva apkārtnē dzīvojošo mājas, šīs meite­nes dēļ visu apgriežot ar kājām gaisā. Vēl man ziņoja, ka viņas dēļ tieši šodien parlamentā ir izteikts priekš­likums atcelt mūsu senās privilēģijas. Jā, draugi, viņš sacīja, atbildot uz uztrauktā pūļa murdoņu, viņi grasās pieņemt likumu, kas atceļ mūsu privilēģijas brīvi pārvietoties Purvos. Tāpēc, lord Fā, mēs vēlamies zināt, lūk, ko: kas tas ir par bērnu, kura dēļ mums draud tādas nepatikšanas? Meitene nav ģiptiešu bērns, cik es zinu. Kāpēc sauszemnieku bērna dēļ mēs esam pakļauti tādām briesmām?

Lira palūkojās uz raženo Džona Fā stāvu. Meitenes sirds sitās tik strauji, ka viņa tik tikko saprata ģitpiešu barona atbildi.

-   Nu, saki visu līdz galam, Reimond, nekautrējies, Džons Fā teica. — Tu gribi, lai mēs izdodam bērnu tiem, no kā viņa aizbēga, vai ne?