Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Ar manu roku, Margaret, runās taisnīgums. Ja arī es pievaldīšu to ziemeļos, tad tikai tāpēc, lai dienvidos paceltu ar lielāku spēku. Dot triecienu pirms laika ir tikpat slikti kā nošaut garām. Tiesa, tevis teiktajā ir pozitīva aizrautība. Bet, ja pakļausieties jūtām, draugi, jūs izdarīsiet to, no kā es jūs visu laiku cenšos pasar­gāt: savas jūtas jūs paceļat augstāk par pienākumu, kas mums jāizpilda. Mūsu pirmais darbs ir vispirms izglābt bērnus, tad sodīt vainīgos. Nedrīkst ļauties zemiskām vēlmēm. Mūsu jūtas taču nav galvenais. Ja izglābsim bērnus, bet nespēsim sodīt Goblerus, mēs būsim sasnieguši galveno mērķi. Bet, ja nospraudīsim mērķi sodīt Goblerus un tāpēc nespēsim izglābt bēr­nus, mēs būsim zaudētāji.

Tici man, Margaret, kad pienāks laiks atriebībai, mēs dosim tādu triecienu, ka viņu sirdis bailēs pamirs. Mēs atstāsim viņus bez spēka. Viņi būs iznīcināti un satriekti, likvidēti un noslaucīti no zemes virsas, sa­šķaidīti tūkstoš gabalos un izkaisīti visos četros vējos. Arī mans cirvis alkst asiņu, draugi. Tas nav tās redzē­jis, kopš es piebeidzu kādu tatāru varoni Kazahijas stepēs. Cirvis karājas uz manas laivas klāja un gaida, bet jau saož vējus, kas nāk no ziemeļiem. Tas mani uz­runāja pagājušo nakti, paziņodams, ka ir kaujas gata­vībā, bet es atbildēju drīz, draugs, jau drīz. Margaret, tev ir pamats uztraukties par daudz ko, bet par to, ka Džona Fā sirds būs gana cieta, lai īstajā brīdī dotu iz­šķirošo triecienu, vari nešaubīties. Un šo brīdi noteiks taisnīgums. Ne kaislības.

Vai ir vēl kāds, kas grib vārdu? Lūdzu, runājiet.

Neviens negribēja izteikties, un visbeidzot Džons Fā nozvanīja par zīmi tam, ka sēde beigusies. Zvans bija augstu pacelts, tas skanēja spēcīgi un skaļi, un tā mē­les triecās pret zvana sienām, līdz pat griestiem piepil­dīdamas telpu ar spēcīgu atbalsi.

Džons Fā un pārējie vīri nokāpa no paaugstinājuma, lai dotos uz apspriežu istabu. Lira jutās nedaudz vīlu­sies. Vai tad viņu šoreiz nesauks līdzi? Tonijs iesmējās.

-   Viņiem jāizstrādā plāns, viņš teica. Tu savu darbu esi padarījusi. Tagad rīkosies Džons Fā un padome.

-    Bet es vēl neko neesmu paveikusi! Lira protes­tēja, negribīgi sekojot no zāles izejošajiem pa bruģēto ceļu uz piestātni. Vienīgais, ko es esmu izdarījusi, es aizbēgu no Koulteres kundzes! Bet tas ir tikai sā­kums. Es vēlos doties uz ziemeļiem!

-    Paklausies, Tonijs teica, es tev atvedīšu roņa ilkni, tici man.

Lira bija apvainojusies. Savukārt Panteleimons kā pērtiķis vaibstljās uz Tonija dēmonu, bet tas riebumā aizvēra dzeltenbrūnās acis. Lira aizdzina laivu līdz mo­lam un kopā ar saviem jauniegūtajiem draugiem mel­najos ūdeņos karināja aukliņās iesietas laterniņas, lai piesaistītu lielacainās zivteles, kas lēni peldēja visap­kārt, un pēc tam caurdurtu tās ar nosmailinātām nū­jām, bet ne reizi netrāpīja.

Domās meitene bija apspriežu telpā kopā ar Džonu Fā, tāpēc drīz vien pameta pārējos un pa bruģēto ceļu devās atpakaļ uz zāli. Apspriežu istabā spīdēja gaisma. Logs atradās pārāk augstu, lai tajā ielūkotos, toties varēja sadzirdēt klusu balsu murdoņu iekšpusē.

Tā nu viņa piegāja pie durvīm un piecreiz stingri pie­klauvēja. Balsis apklusa, švīkstot tika atbīdīts krēsls, atvērās durvis, un mitros pakāpienus apgaismoja gāzes lampas mājīgā gaisma.

-   Jā? jautāja cilvēks, kas bija atvēris durvis.

Aiz viņa muguras Lira varēja redzēt pārējos vīrus, kas sēdēja pie galda, kaudzē kārtīgi sakrautas somas ar zeltu, dokumentus, pildspalvas, glāzes un karafi ar kadiķu degvīnu.

-    Es vēlos doties uz ziemeļiem, Lira teica tik skaļi, lai dzirdētu arī pārējie. — Es vēlos doties turp un palīdzēt atbrīvot bērnus. Tāpēc jau es arī aizbēgu no Koulteres kundzes. Un vēl pirms tam es gribēju izglābt savu drau­gu virtuves zēnu Rodžeru no Džordanas koledžas, ko arī nolaupīja. Es gribu doties turp un palīdzēt. Es pārzinu jūrniecības lietas un varētu veikt Auroras magnētiskos mērījumus, es zinu arī, kuras lāča ķermeņa daļas drīkst ēst, kuras ne, kā ari daudz citu derīgu lietu. Jūs nožē­losiet, ja dosieties ceļā un tad sapratīsiet, ka es jums varēju noderēt, bet būsiet mani te atstājuši. Un, kā tā sieviete pirmīt teica, var gadīties, ka jums vajadzēs sieviešu palīdzību, bet tāpat jums var noderēt ari bērns. Jūs taču to nezināt. Tāpēc jums, lord Fā, jāņem mani sev līdzi, piedodiet, ka iztraucēju jūsu sarunu.

Nu jau Lira bija istabā un visi vīrieši un to dēmoni vēroja viņu, daži uzjautrinādamies, daži naidīgi, bet mei­tenes acis bija pievērstas vienīgi Džonam Fā. Pantelei­mons bija viņas rokās, tā zaļās meža kaķa acis spīdēja.

Džons Fā teica: Nevar būt ne runas, ka mēs tevi pakļausim tādām briesmām, tāpēc nejauc sev galvu, bērns. Paliec šeit, palīdzi Ma Kostai un labi paslēpies. Tas šobrīd ir tavs uzdevums.

-    Bet es jau mācos nolasīt arī aletiometru. Man ar katru dienu tas kļūst aizvien skaidrāks un skaidrāks! Tas jums noderēs, noteikti noderēs!

Džons Fā pakratīja galvu.