Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Par tevi rūpēsies Ferders Korems. Neliec viņam vil­ties un neizaicini briesmas, citādi dabūsi just manas dusmas. Tagad skrien un izstāsti visu Ma Kostai, un esi gatava doties ceļā.

Nākamajās divās nedēļās Lirai bija tik daudz da­rīšanu kā nekad agrāk. Darāmā gan bija daudz, bet laiks vilkās lēni, jo nemitīgi bija kaut kas jāgaida vai jā­slēpjas pretīgos, mitros skapjos, jāvēro drūmā, lietainā rudens ainava aiz loga, tad atkal jāslēpjas, jāguļ izplūdgāžu tvaikos. No rīta bija jāmokās ar galvassāpēm un, kas pats sliktākais, nedrīkstēja iziet ārā, svaigā gaisā, paskraidīt pa krastmalu vai pakāpaļāt pa buru mastiem, attaisīt slūžu vārtus vai saķert tauvu, kas piebraucot tiek pasviesta no krasta.

Jo viņai, protams, visu laiku bija jāslēpjas. Tonijs Kosta izstāstīja, par ko runā krastmalas krogos: pa visu karaļvalsti tiekot meklēta maza, gaišmataina meitene, par kuras nodošanu ir izsludināta liela atlīdzība, un to, kas viņu slēpj, gaida bargs sods. Klīda arī dīvainas tenkas: ļaudis runāja, ka šī meitene ir vienīgais bērns, kas izglābies no Gobleriem, un ka viņas rīcībā ir šaus­mīgi noslēpumi. Citur runāja, ka meitene nemaz neesot cilvēku bērns, bet gan divu garu pāris bērna un dēmona izskatā, ko ļaunie spēki atsūtījuši uz Zemi, lai sagrautu to. Vēl runāja, ka meitene nemaz nav bērns, bet gan maģiskā veidā samazināts pieaugušais un ka viņa kal­pojot tatāriem, kas to atsūtījuši izspiegot labos angļus un sagatavot ceļu tatāru invāzijai.

Sākumā Liru šie stāsti uzjautrināja, bet vēlāk viņai kļuva skumji. Visi šie ļaudis neieredzēja viņu un bai­dījās no tās! Meitene ilgojās ātrāk izkļūt no šīs šaurās kajītes kastes. Viņa vēlējās, kaut jau butu ziemeļos, baltajos sniegos zem mirdzošās Auroras. Dažreiz viņai sagribējās būt atpakaļ Džordanas koledžā, klaiņot kopā ar Rodžeru pa jumtiem, sadzirdēt sulaiņa zvanu, kas vēsta, ka līdz vakariņām palikusi pusstunda, klau­sīties, kā virtuvē grab trauki un sakliedzas pavāri… Tādos brīžos meitene karsti vēlējās, kaut viss būtu kā agrāk, kaut viņa joprojām būtu Lira no Džordanas koledžas uz mūžu mūžiem.

Vienīgi aletiometrs viņu izrāva no garlaicības un sapīkuma. Viņa pētīja to katru dienu, dažreiz kopā ar Ferderu Koremu, dažreiz viena pati, un atklāja, ka aizvien vairāk un vairāk spēj iegremdēties tajā miera stāvokli, kurā simbolu nozīmes atklājas pašas no sevis, kā saules gaismā skatam paveras lielu kalnu grēdas.

Lira centās izskaidrot Ferderam Koremam, ko tajā brīdī jūt.

-   Tu it kā sarunājies ar kādu, bet slikti viņu dzirdi; turklāt tu jūties it kā muļķīgi, jo viņš ir gudrāks par tevi, tikai nesacenšas, vai kā tamlīdzigi… Un viņi tik daudz zina, Ferder Korēm! It kā zinātu pilnigi visu, gandrīz visu! Koulteres kundze bija gudra, tik daudz ko zināja, bet tās bija pavisam citas zināšanas… Ši ir tāda kā izpratne, man šķiet…

Viņš uzdeva specifiskus jautājumus, un meitene centās atbildēt.

-    Ko Koulteres kundze dara pašlaik? viņš uzdeva jautājumu, un meitenes rokas tūlīt sāka kustēties. Vecais vīrs jautāja: Ko tu pašlaik dari?

-    Nu, Madonna ir Koulteres kundze, un, kad es pa­griežu rādītāju pret viņu, es domāju mana māte; skudra nozīmē darīt tas ir viegli, tā ir pirmā nozīme; smilšu pulkstenis nozīmē laiku, zem šīs nozīmes ir nozīme pašlaik, un es koncentrējos uz to.

-   Un kā tu zini, kur ir šīs nozīmes?

-    Es tās it kā redzu. Vai drīzāk sajūtu, — kā naktī, kāpjot lejā pa trepēm, tu stiep kāju un zini, ka tur būs pakāpiens. Tāpat es domās kāpju zemāk, un tur ir vēl viena nozīme, un es it kā jūtu, kas tā ir par nozīmi. Tad es tās visas salieku kopā. Tas ir tāpat kā spēt fokusēt acu skatienu.

-   Tad dari tā, un redzēs, ko tas pateiks.

Lira tā arī darīja. Garākā bultiņa tūlīt sāka svārstī­ties, tad apstājās, tad atkal sakustējās un apstājās precīzi vienādos laika intervālos. Šajā ainā bija tāda grācija un vara, ka Lira, juzdamās tai piederīga, sev šķita kā mazs putniņš, kurš mācās lidot. Ferders Korems sēdēja pretī pie galda un vēroja, piefiksēdams, kurās vietās bultiņa apstājas; skatījās, kā mazā mei­tene atgrūž matus no sejas un iekož apakšlūpā, vispirms ar acīm sekojot bultiņai, bet, kad tā apstājas, vēršot skatienu uz citām ciparnīcas vietām. Bet nejau, kur pagadās. Ferders Korems bija šaha spēlētājs un zināja, kā šahisti spēlējot raugās uz notiekošo. Šķiet, ka meistarīgs spēlētājs seko spēcīgākajām vietām spēlē, uzlūko svarīgākās līnijas, ignorēdams nenozīmī­gās. Liras acu skatiens virzījās tāpat, vadīdamies pēc kā līdzīga magnētiskam laukam, ko viņa redzēja, bet sirmgalvis ne.

Bultiņa apstājās iepretim zibenim, mazulim, čūskai, zilonim un kādam radījumam, ko Lira nemācēja no­saukt vārdā: it kā lielacaina ķirzaka, kas ar asti apvi­jusies zaram, uz kura stāv.

-    Ko nozīmē šī ķirzaka? jautāja Ferders Korems, pārtraucot viņas koncentrēšanos.