Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

—    Vai zini, ko es pamanīju, Ferder Korēm? Bultiņa apstājās pie tā savā otrajā aplī! Pirmajā aplī tā it kā notrīc, bet otrajā apstājas. Vai tas varētu nozīmēt, ka īstā ir otrā nozīme?

-   Iespējams. Kāpēc tu tā jautā, Lira?

-   Es domāju… — meitene aprāvās, apjautuši, ka ne­manot pati bija uzdevusi jautājumu. Es vienkārši izvēlējos trīs attēlus tāpēc, ka… Es domāju par Raitera kungu, vai zināt… Un es izvēlējos čūsku, tīģeli un bišu stropu, lai pajautātu, kā viņam veicas ar izlūkošanu…

-   Kāpēc tieši šos simbolus?

-   Tāpēc, ka es domāju čūska ir viltīga, kādam jābūt arī spiegam; tīģelis varētu būt zināšanas, nu, tās it kā tiek kaldinātas, bet bišu strops nozīmē čaklu darbu, jo bites smagi strādā. Tātad no smaga darba un viltības nāk zināšanas, vai ne, un tāds jau arī ir izlūka darbs. Tātad es nostādīju rādītājus uz šiem simboliem un domās uz­devu jautājumu, un tad adata apstājās pret nāvi… Kā jūs domājat, vai tas tā varētu būt, Ferder Korēm?

-   Aletiometrs darbojas pareizi, Lira. Mēs vienīgi ne­zinām, vai to nolasām pareizi. Tā ir liela māksla. Nezinu, vai…

Pirms viņš paspēja pabeigt teikumu, pie durvīm at­skanēja steidzīgs klauvējiens, un ienāca jauns ģiptietis.

-   Atvainojiet, Ferder Korēm, tikko atgriezies Džeikobs Huismans, un viņš ir stipri ievainots.

-   Viņš bija kopā ar Bendžaminu de Raiteru, Fer­ders Korems teica. — Kas noticis?

-   Viņš nesaka, teica jaunais vīrietis. Labāk nā­ciet šurp, Ferder Korēm, jo Džeikobs ilgi nedzīvos, viņam ir iekšēja asiņošana.

Ferders Korems un Lira uzmeta viens otram sa­trauktus un izbrīnītus skatienus, bet tikai uz mirkli, tad sirmgalvis uz abiem saviem spieķiem aizkliboja, cik ātri vien spēdams, viņa dēmons klusiņām pēdoja viņam pa priekšu. Arī Lira sekoja vīriešiem, degdama nepacietībā.

Jaunais ģiptietis aizveda viņus uz laivu, kas bija pie­sieta cukurbiešu piestātnē, tur sieviete sarkanā flaneļa priekšautā atvēra tiem durvis. Redzot viņas izbrīnīto, Lirai pievērsto skatienu, Ferders Korems teica: Šai meitenei noteikti jādzird, ko Džeikobs teiks, kundze.

Tad sieviete ieveda viņus iekšā, viņas dēmons-vāvere klusi nolaidās uz koka pulksteņa. Uz kušetes zem izšū­tas segas gulēja kāds vīrs, kura bālā seja bija sviedriem klāta un acis žulgainas.

-    Es aizsūtīju pēc ārsta, Ferder Korēm, sieviete teica drebošā balsī. Lūdzu, neuztrauciet viņu. Viņš mo­kās sāpēs. Burtiski pirms pāris minūtēm viņu atveda ar Pītera Hokera laivu.

-   Kur ir Pīters?

-   Viņš piesien laivu. Pīters lika jūs pasaukt.

-   Ļoti labi. Džeikob, vai tu dzirdi mani?

Džeikoba acis pievērsās Ferderam Koremam, kurš

kādu gabaliņu tālāk bija apsēdies viņam pretī uz ku­šetes.

-   Sveiks, Ferder Korēm, — viņš nomurmināja.

Lira palūkojās uz viņa dēmonu. Tas bija sesks baltā krāsā, kas saritinājies klusiņām gulēja saimniekam pie galvas, bet aizmidzis nebija, jo acis tam bija vaļā un tikpat žulgas kā saimniekam.

-   Kas notika? Ferders Korems jautāja.

-    Bendžamins ir miris, — skanēja atbilde. Viņš ir miris, bet Džerards saņemts gūstā.

Vājinieka balss bija aizsmakusi un elpa ātra. Kad Džeikobs sāka runāt, viņa dēmons, cīnīdamies ar sā­pēm, atliecās un nolaizīja saimnieka vaigu. Tas deva viņam spēku turpināt:

-    Mēs ielauzāmies Teoloģijas ministrijā, jo no kāda Goblera, ko mēs bijām sagūstījuši, Bendžamins bija uzzinājis, ka tur esot viņu štābs un no turienes tiek dotas visas pavēles…

Viņš atkal apklusa.

-   Jūs sagūstījāt Goblerus? Ferders Korems vaicāja.

Džeikobs pamāja un pašķielēja uz savu dēmonu.

Parasti dēmoni nesarunājās ar citiem cilvēkiem, tikai ar savu saimnieku, bet paretam tā gadījās, un nu viņa dēmons ierunājās:

-     Mēs Klārkenvelā noķērām trīs Goblerus un pie­spiedām viņus izstāstīt, kā labā šie strādā, kas tiem dod norādījumus un tā tālāk. Gobleri nezināja, uz kurieni bērni ir aizvesti, teica tikai, ka uz ziemeļiem, uz Lapzemi…

Dēmons apklusa, lai ievilktu elpu, viņa mazās krūtis cilājās, tad tas turpināja.

-    Un tā nu Gobleri mums pastāstīja par Teoloģijas ministriju un lordu Borīlu. Bendžamins teica, ka viņš un Džerards Huks mēģinās iekļūt ministrijā, bet Frenss Broukmens un Toms Mendhems lai iet un uzzi­na kaut ko par lordu Borīlu.

-   Vai viņiem tas izdevās?

-     Mēs nezinām. Viņi neatgriezās. Ferder Korēm, šķita, ka viņi jau iepriekš zināja, ko mēs grasāmies darīt, bet Frenss un Toms devās meklēt lordu Borīlu un pazuda kā akā.

-   Atgriezīsimies pie Bendžamina, Ferders Korems teica, manīdams, ka Džeikoba elpa kļūst ātrāka un viņš no sāpēm aizver acis.

Džeikoba dēmons nepacietīgi un žēlpilni ieņaudējās. Sieviete pienāca tuvāk, ar rokām aizspiedusi muti, bet viņa klusēja, un dēmons vārgā balsī turpināja: