Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Es, Bendžamins un Džerards devāmies uz minis­triju Vaitholā un atklājām kādas sānu durvis, kas ne­tiek pārāk rūpīgi apsargātas, un ārpusē gaidījām, līdz viņi atslēdz durvis un ieiet iekšā. Pēc maza brīža mēs izdzirdējām šausmu kliedzienu un Bendžamina dē­mons izlidoja ārā, lūgdams mūsu palīdzību, tad atkal ielidoja iekšā. Mēs izvilkām nažus un metāmies viņam pakaļ, bet iekšā bija tumšs, rēgojās visādas mežonīgas ēnas un skanēja kaut kādi nesaprotami trokšņi. Mēs mētājāmies šurpu turpu, tad augšā izdzirdējām cīņas troksni un pārbīļa kliedzienus, un Bendžamins kopā ar savu dēmonu nokrita no augstajām kāpnēm virs mums. Mans dēmons plivināja spārnus un centās viņu uzcelt, bet nespēja, tie abi sabruka uz akmens grīdas un bija pagalam.

Džerardu mēs tā arī neieraudzījām, vien dzirdējām, ka augšā notiek kautiņš un atskan viņa balss, un bijām no visa šī negaidītā tā pārbiedēti, ka nespējām pakus­tēties. Tad no augšas tika raidīta bulta, kas dziļi ieur­bās mums plecā līdz pat…

Dēmona balss kļuva aizvien vārgāka, un no ievai­notā vīra lūpām izlauzās vaids. Ferders Korems nolie­cās un uzmanīgi pacēla pārklāju: plecu bija caurdūrusi bulta, kuras asais gals atradās asiņu receklī. Bulta bija tik dziļi ieurbusies nabaga cietēja krūtīs, ka ārpusē bija palikuši labi ja kādi piecpadsmit centimetri. Lirai kļuva slikti.

Ārā no piestātnes atskanēja soļu un balsu troksnis.

Ferders Korems piecēlās un teica: — Tas ir ārsts, Džeikob. Mēs nu tagad ejam. Kad tev būs kļuvis labāk, mums būs garāka saruna.

Viņš līdzjūtīgi paspieda sievietei plecu un devās ārā. Piestātnē Lira turējās sirmgalvja tuvumā, jo bija jau sapulcējies ļaužu pūlis, kas sačukstējās un rādija cits citam ar pirkstiem uz laivu. Ferders Korems pavēlēja Pīteram Hokeram tūlīt pat doties pie Džona Fā un tad teica:

-    Lira, tiklidz mēs uzzināsim, vai Džeikobs dzivos vai mirs, mums būs vēlreiz jāaprunājas ar aletiometru. Bet pašlaik ej savās gaitās, bērns, mēs tevi pasauksim.

Lira klīda savā nodabā, tad apsēdās niedrājā un sāka mest ūdenī dubļu pikas. Meitene zināja tikai vienu: tas, ka viņa bija iemācījusies nolasīt aletiometru, viņu nevis sajūsmināja vai darīja lepnu, bet gan biedēja. Lai arī kas tas bija par spēku, kas lika griezties rādītājiem, tas uzvedās kā saprātīga būtne.

-   Tas noteikti ir kāds gars, Lira noteica, un uz brīdi viņai uzmācās kārdinājums iemest šo mazo lietiņu purva vidū.

-   Ja tur iekšā būtu gars, es to redzētu, Pantelei­mons teica. Kā toreiz to veco spoku Godstovā. Es to redzēju, bet tu ne.

-    Gari ir visādi, Lira pārmetoši noteica. Visus taču tu neredzi. Piemēram, tos mirušos zinātniekus toreiz, nu tos, bez galvām? Es viņus redzēju, ja atceries.

-   Tie bija tikai nakts murgi.

-    Nē. Tie bija visīstākie gari, un tu to zini. Bet, lai kāds arī gars grozītu to sasodīto rādītāju, tas nav šāda veida gars.

-   Tas vispār varbūt nemaz nav gars, Panteleimons stūrgalvīgi noteica.

-   Kas tad tas var būt?

-   Tas varētu būt… Tās varētu būt elementārdaļiņas.

Meitene izsmejoši novaikstijās.

-   Varētu gan! viņš neatkāpās. Atceries tās fotodzirnaviņas Gabriela koledžā? Nu, lūk.

Gabriela koledžā bija kāds svēts priekšmets, kas zem melna samta auduma glabājās kapelā uz altāra (Lira tagad to iedomājās), tāpat kā aletiometrs.

Viņa to bija redzējusi, kad kopā ar Džordanas kole­džas bibliotekāru gāja tur uz dievkalpojumu. Lūgšanas laikā mācītājs pacēla audumu, un krēslā varēja sa­skatīt stikla kupolu, zem kura bija kaut kas tik niecīgs, ka to nevarēja ieraudzīt; tad viņš pavilka aukliņu, kas saturēja aizkaru augšdaļu, un kupolu izgaismoja saul­staru kūlis. Tagad nieciņu varēja skaidri saskatīt: tas bija kaut kas līdzīgs mazam vējrādim ar četrām lāpsti­ņām, kas vienā pusē bija melnas, otrā baltas; gaismai uzspīdot, tās sāka griezties. Kā paskaidroja mācītājs, tas ilustrē mācību par tikumību, jo melnā tumsonība bēg no gaismas, bet baltā gudrība tiecas tai pretī. Lira ticēja viņam vārds vārdā, un, lai kāda arī būtu šīs lietiņas nozīme, bija jauki to vērot. Kā mājupceļā pa­skaidroja bibliotekārs, tas viss notika fotonu iedarbī­bas dēļ.

Varbūt Panteleimonam bija taisnība. Ja jau elemen­tārdaļiņas varēja iegriezt fotodzirnaviņas, nebija šaubu, ka tās var pagriezt arī rādītāju, bet tas meiteni joprojām uztrauca.

-   Lira! Lira!

Tas bija Tonijs Kosta, kas māja viņai no piestātnes.

-   Nāc šurp! viņš sauca. Tev jādodas pie Džona Fā uz Zāļu. Steidzies, meitēn, tas ir svarīgi.

Tur bija sapulcējušies Džons Fā, Ferders Korems un citi vadoņi, un visi bija uztraukti.

Džons Fā teica:

Lira, bērns, Ferders Korems man izstāstīja, ka tu proti nolasīt to ierīci. Un diemžēl man jāsaka, ka na­baga Džeikobs ir miris. Domāju, par spīti visai manai negribēšanai, mums būs jāņem tevi līdzi. Pats es to nemaz nevēlos, bet liekas, ka mums nav izvēles. Līdzko Džeikobs būs apbedīts pēc visām tradīcijām, mēs dosi­mies ceļā. Saproti mani, Lira, tu dosies mums līdzi, bet nav nekāda iemesla par to priecāties vai uzskatīt to par svētkiem. Mums visiem draud nepatikšanas un briesmas.