Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Tātad reiz kādu vakaru uz vakariņām Džordanas koledžā bija ielūgts Turcijas vēstnieks. Viņam bija paša sultāna pavēle nogalināt manu tēvu, vai ne, un pirkstā gredzens ar izdobtu akmeni, kurā bija inde. Kad apkārt padeva vīnu, viņš it kā pastiepa roku virs mana tēva glāzes un iepilināja tajā indi. Tas tika nodarīts tik veikli, ka neviens to neredzēja, bet…

-   Kas tā bija par indi? uzstājīgi prasīja kāda bāla meitene.

-   īpašas, indīgas Turcijas čūskas inde, Lira fanta­zēja, ko viņi pievilina, spēlēdami stabuli, un tad pa­met tai sūkli, kas piesūcināts ar medu. Čūska tajā iekožas un nevar vairs izraut zobus, tie noķer rāpuli un izsūc tam indi. Vārdu sakot, mans tētis ieraudzīja, ko turks dara, un teica: "Kungi, es ierosinu iedzert par draudzību starp Džordanas koledžu un Izmiras ko­ledžu," tā sauca to koledžu, no kurienes nāca turku vēstnieks. "Un, lai apliecinātu mūsu draudzību," viņš teica, "apmainīsimies ar kausiem."

Nu vēstnieks bija sprukās, jo viņš nevarēja atteik­ties dzert bez kaut kāda absolūti pārliecinoša iemesla, bet viņš ari nevarēja dzert saindēto vīnu. Vīrs kļuva bāls un paģība turpat pie galda. Bet, kad viņš atžirga, visi turpat vēl sēdēja, gaidīja un lūkojās uz viņu. Nu viņam vajadzēja vai nu iedzert indi, vai atzīties.

-   Un ko viņš darīja?

-    Viņš to iedzēra. Tad piecas minūtes mocījās, līdz nomira.

-   Vai tu to pati redzēji?

-     Nē, jo meitenēm nav atļauts uzturēties Lielajā zālē. Bet es redzēju, kā no turienes iznes viņa līķi. Vēstnieka āda bija savītusi kā vecs ābols un acis iz­valbījušās. Viņiem tās vajadzēja iespiest atpakaļ…

Un tādā garā.

Pa to laiku visās Purvu valstības malās policija klau­vēja pie durvīm, pārmeklēja bēniņus un saimniecības mājas, pārbaudīja dokumentus un izprašņāja visus, kas vien būtu varējuši redzēt mazu, gaišmatainu mei­teni. Oksfordā meklēšana noritēja vēl cītīgāk. Džor­danas koledžu "izķemmēja" no visputekļainākās nolik­tavas līdz pat vistumšākajam pagrabam, tāpat arī Gabriela un Sv. Mihaela koledžas, līdz visu koledžu vadītāji izteica vienotu protestu, aizstāvot savas senās tiesības. Lira par savu meklēšanu varēja nojaust vie­nīgi pēc nepārtrauktās gaisakuģu dzinēju dūkoņas debesīs, kur kursēja dirižabļi. Tā kā bija mākoņains, tos nevarēja saskatīt, turklāt pēc noteikumiem diri­žabļiem bija atļauts uzturēties tikai noteiktā attālumā virs apdzīvotām vietām Purvos, bet ej nu sazini, cik tajos bija spiegu? Labāk bija paslēpties, kad izdzirdēja dūkoņu, vai arī pabāzt uzkrītoši gaišos matus zem gu­mijas kapuces.

Viņa sīki iztaujāja Ma Kostu par savu bērnību. Mei­tene savija stāstījuma detaļas domu gobelēnos, vēl ko­šākos un daudzkrāsainākos nekā pašas izdomātie, vēl un vēlreiz izdzīvojot bēgšanu no ģiptietes būdas, slēp­šanos sienas skapī, uzklausot strīdnieku niknās balsis, zobenu šķindu…

Zobeni? Ak Dievs, meitēn, vai tu sapņo? — Ma Kosta iesaucās. Koultera kungam bija ierocis, un lords Ezriels izsita to viņam no rokas un notrieca vīru zemē ar vienu sitienu. Tad atskanēja divi šāvieni. Kā tad tu to neatminies, tev vajadzētu atcerēties, lai ar' maziņa biji. Pirmais ieroci paķēra un uguni atklāja Edvards

Koulters. Pēc mirkļa izšāva lords Ezriels viņš otrreiz izrāva Koulteram ieroci no rokām un pavērsa pret viņu pašu. Šāviens trāpīja tieši starp acīm un izšķaidīja smadzenes. Tad mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis, lords Ezriels pasauca: "Nāciet ārā, Kostas kundze, un nesiet bērnu šurp," jo tu sacēli tādu brēku, tu un tas tavs dēmons, jūs abi. Tad viņš paņēma tevi, paucināja, uzsēdināja sev uz pleciem un mierīgs un jautrs, kaut mironis tam bija pie kājām, staigāja turpu šurpu, pieprasīja atnest vīnu un lika man satīrīt grīdu.

Ceturto reizi uzklausot šo stāstu, Lira pārliecinājās, ka ir to iegaumējusi, pat papildinājusi dzirdēto ar da­žādiem sīkumiem, sākot no Koultera kunga mēteļa krāsas un beidzot ar tiem lietusmēteļiem un kažokiem, kas bija karājušies skapī. Ma Kosta smējās.

Kad Lira palika viena, viņa izņēma aletiometru un noliecās pār to kā mīlnieks pār savas iemīļotās fotogrā­fiju. Tātad katram simbolam bija vairākas nozīmes, ko? Vai tiešām viņa nespētu izpētīt, kā tas darbojas? Vai tad viņa nebija lorda Ezriela meita?