Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Vārdu sakot, Džons Fā turpināja, mēs uzzinā­jām, ka tevi ved prom no Džordanas koledžas, un tas notiek laikā, kad lords Ezriels ir apcietināts un nevar to novērst. Mēs ņēmām vērā, ka lords Ezriels bija pie­teicis koledžas direktoram, lai to nekad nedara, un atcerējāmies, ka vīrieti, ko tava māte bija apprecējusi un lords Ezriels nogalinājis, sauca Edvards Koulters.

-   Koulteres kundze? Lira apdullusi vaicāja. Vina taču nav mana māte?

-     Ir. Ja tavs tēvs būtu brīvībā, viņa nekad nebūtu uzdrošinājusies nostāties pret viņa gribu un tu jopro­jām dzīvotu Džordanā, neko nezinot par to visu. Bet, kāpēc direktors ļāva tevi aizvest, — tā ir mīkla, ko es nevaru izskaidrot. Viņam taču uzticēja rūpēties par tevi. Vienīgais, ko es pieļauju, ka viņai ir kāda vara pār viņu.

Pēkšņi Lira saprata direktora dīvaino uzvedību viņas aizbraukšanas rītā.

-    Bet direktors to negribēja… meitene teica, mē­ģinot precīzi atcerēties. Viņš… Man toreiz no rīta vispirms bija jāiet pie viņa, un to nedrīkstēja teikt Koulteres kundzei… It kā viņš vēlētos mani pasargāt no Koulteres kundzes…

Lira apklusa un uzmanīgi vēroja abus vīrus, tad no­lēma izstāstīt visu patiesību par to, kas toreiz notika atpūtas telpā.

-   Ziniet, ir vēl kaut kas. Tovakar, kad biju noslēpusies atpūtas istabā, es redzēju, ka direktors mēģināja noindēt lordu Ezrielu. Es redzēju, ka viņš ieber viņa vīna karafe kaut kādu pulveri, un to pateicu tēvocim; viņš apgāza karafi, un viss izlija. Tā es izglābu viņam dzīvību. Es nevarēju saprast, kāpēc direktors gribēja lordu Ezrielu nogalināt, jo viņš pret tēvoci vienmēr bija tik laipns. Torīt, kad man bija jābrauc prom, viņš ļoti agri aizsauca mani pie sevis kabinetā, tas bija jādara klusiņām, lai neviens nemanītu…

Lira sasprindzināja atmiņu, lai atcerētos, ko tieši direktors tai brīdī viņai bija teicis, bet nespēja. Viņa papurināja galvu.

-   Es sapratu vienīgi to, ka viņš man iedeva kaut kādu priekšmetu un lika labi noslēpt to no Koulteres kundzes. Laikam jau man jums tas jāizstāsta…

Meitene iebāza roku vilkādas kažociņa kabatā un iz­ņēma samta audumā ievīstīto sainīti. Viņa nolika to uz galda un manīja, ka Džona Fā sirsnīgi vienkāršais, ziņ­kārīgais un Ferdera Korema asais, caururbjošais skatiens vienlaicīgi pievēršas priekšmetam kā prožektoru kūlis.

Kad viņa iztina aletiometru, pirmais ierunājās Fer­ders Korems.

-  Nekad nedomāju, ka jebkad vēl ieraudzīšu kādu no tiem. Tā ir simbolu lasīšanas ierīce. Vai tev par to neviens nav stāstījis?

-   Nē. Tikai to, ka man pašai jāapgūst tā darbošanās mehānisms. Viņš to dēvēja par aletiometru.

-   Ko tas nozīmē? jautāja Džons Fā, pagriezies pret kolēģi.

-    Aletiometrs ir grieķu vārds. Domāju, cēlies no vārda aletheia, kas nozīmē patiesība. Tas ir melu de­tektors. Un vai tu izpētīji, kā tas darbojas? viņš jau­tāja meitenei.

-    Nē. Trīs īsos rādītājus es varu nostādīt pret da­žādām bildītēm, bet nezinu, kas jādara ar garo. Tas visu laiku griežas riņķī. Dažreiz gan, kad sakoncen­trējos, varu piespiest lielo rādītāju griezties noteiktā virzienā, vienkārši domājot par to.

-    Ko tas rāda, Ferder Korēm? jautāja Džons Fā. Un kā to var nolasīt?

-    Visas šīs bildītes malā, teica Ferders Korems, uz­manīgi pagriezis aletiometru tieši pret Džonu Fā, kas cieši lūkojās tajā ar atklātu skatienu, ir simboli, un katrs no tiem apzīmē veselu rindu jēdzienu. Ņemsim, piemēram, enkuru. Pirmā nozīme tam ir cerība, jo cerība tevi uztur, neļauj padoties. Otrā nozīme izturība. Trešā nozīme ir bremzes vai atturēšanās. Ceturtā nozīme ir jūra. Un tā tālāk, līdz pat desmit un divpadsmit nozī­mēm, varbūt pat līdz bezgalīgi daudzām nozīmēm.

-   Un jūs tās visas zināt?

-    Dažas zinu, bet, lai tās izprastu pilnībā, ir vaja­dzīga grāmata. Esmu redzējis šo grāmatu un zinu, kur tā ir, bet man tās nav.

-    Mēs pie tā vēl atgriezīsimies, teica Džons Fā. Stāstiet tālāk, kā šī ierīce darbojas.

-    Te ir trīs vadāmi rādītāji, skaidroja Ferders Ko­rems, ar kuru palīdzību var uzdot jautājumu. No­stādot tos pret trim simboliem, jūs varat uzdot jebkuru jautājumu, jo katram simbolam ir daudz līmeņu. Kad jautājums ir noformulēts, brīvais rādītājs griežas riņķī un rāda uz vairākiem simboliem, kas arī ir atbilde.

-    Bet kā tas var zināt, kādā līmenī ir tavas domas jautājuma uzdošanas brīdī? vaicāja Džons Fā.

-    Nu, pats jau tas nezina. Tas darbojas tikai tad, ja vaicātājs patur šos līmeņus prātā. Pirmkārt, ir jāzina visas šīs nozīmes, bet to var būt tūkstošiem un vairāk. Tad tās jāpatur prātā, nesatraucoties un nespiežot dot kādu konkrētu atbildi, vienkārši jāvēro, kā rādītājs griežas. Kad tas beigs griezties, tu būsi saņēmis atbildi. Es zinu, kā tas darbojas, jo reiz redzēju kādu gudro no Upsalas to darām. Tā ir vienīgā reize, kad agrāk to esmu redzējis. Vai tu zini, ka tā ir ļoti reta ierīce?

-   Direktors teica, ka tādi ir tikai seši, Lira teica.

-   Lai cik arī to būtu, skaitlis ir ļoti mazs.

-   Tu taču turēji to noslēpumā no Koulteres kundzes, kā direktors lika? Džons Fā jautāja.