Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Ak tā viņi tev teica? Bet tagad, bērns, es tev iz­stāstīšu patiesību. Es zinu, ka tā ir taisnība, jo to man izpauda kāda ģiptiete, bet ģiptieši nemelo Džonam Fā un Ferderam Koremam. Nu tad klausies patiesību par sevi, Lira. Tavs tēvs nekad nav gājis bojā gaisa katas­trofa, jo tavs tēvs ir lords Ezriels.

Lira sastinga.

-    Redzi, bija tā, Džons Fā turpināja. Jaunībā lords Ezriels devās ekspedīcijā uz ziemeļiem un at­griezās ļoti bagāts. Viņš bija ļoti karstasinīgas dabas, aizrautīgs un viegli aizsvilās dusmās.

Arī tava māte bija ļoti temperamentīga. Viņa nebija augstdzimusi kā tavs tēvs, bet gudra sieviete, pat sko­lota, un tie, kas viņu redzējuši, stāsta, ka skaista. Viņi viens otrā iemīlējās jau pirmajā tikšanās reizē.

Problēma bija tā, ka tava māte jau bija precējusies. Viņas vīrs bija kāds politiķis, Karaļa partijas biedrs, viens no viņa tuvākajiem padomniekiem. Viņu gaidīja spoža karjera.

Kad tava māte gaidīja tevi, viņai bija bail atzīties vīram, ka tas nav viņa bērns. Un, kad bērns piedzima tātad tu, meitiņ, bija skaidrs, ka tas nemaz nav līdzīgs viņas vīram, bet gan savam īstajam tēvam. Tāpēc tava māte nolēma noslēpt tevi kaut kur labi tālu un paziņot, ka bērns ir miris.

Tāpēc tevi aizveda uz Oksfordšīru, kur tavam tēvam bija īpašumi, un par aukli pieņēma kādu ģiptieti. Bet kāds tavas mātes vīram bija izstāstījis par notikušo, un viņš kā vējš aizdrāzās uz ģiptietes būdu, lai to pārmek­lētu. Ģiptiete paspēja aizmukt uz lielo māju, bet vīrs dzinās viņai pakaļ zvēriskā niknumā.

Tavs tēvs tobrīd bija medībās, bet viņam paziņoja par notikušo un viņš paspēja atsteigties pēdējā brīdī, kad tavas mātes vīrs jau bija pie lielajām kāpnēm. Vēl mirk­lis, un viņš būtu uzlauzis sienas skapja durvis, kurā ģiptiete ar tevi slēpās, bet lords Ezriels metās viņam virsū. Notika cīņa, un lords Ezriels viņu nogalināja.

Ģiptiete to visu redzēja un dzirdēja, Lira, un tā arī mēs to zinām.

Tam sekoja garš tiesas process. Tavs tēvs nav no tiem, kas slēps patiesību, tāpēc tiesnešiem bija grūti. Jā, viņš bija nogalinājis, bija izlietas asinis, bet viņš bija aizstāvējis savu māju un savu bērnu pret iebru­cēju. Tomēr likumdošana pieļauj, ka vīram ir atļauts atriebt nodarīto sievai, un mirušā advokāti uzstāja, ka iemesls bijis tieši šāds.

Tiesas process ilga nedēļām, abu pušu pierādījumi tika apkopoti jau vairākos sējumos. Procesa gala iznā­kumā tiesa piesprieda lordam Ezrielam par sodu kon­fiscēt visus viņa īpašumus un zemi, un viņš kļuva na­bags, bet bija bijis bagāts kā karalis.

Kas attiecas uz tavu māti, viņa neko par to negribēja dzirdēt, arī par tevi ne. Viņa pavisam novērsās no tevis. Aukle ģiptiete stāstīja, ka bieži baiļojusies, vai māte tev kaut ko nenodarīs, jo viņa bija lepna un augstprātīga sieviete. Labi, pietiek par viņu.

Tālāk par tevi. Ja viss būtu risinājies citādi, tu, Lira, tiktu uzaudzināta kā ģiptiete, jo aukle lūdza tiesu at­stāt tevi viņai. Bet mums, ģiptiešiem, tiesā maza teik­šana. Viņi nolēma tevi ievietot klosterī, un tas arī tika izdarīts tu nonāci pie Votlingtonas Paklausīgajām māsām. To tu neatceries.

Bet lords Ezriels ar to nesamierinājās. Viņš nevarē­ja ciest visas šīs priores, mūkus un mūķenes un, bū­dams brīvdomātājs, kādu dienu vienkārši ieradās un paņēma tevi. Pats viņš tevi neaudzināja, arī ģiptiešiem neatdeva, bet aizveda tevi uz Džordanas koledžu, un likums viņam neko nespēja padarīt.

Likums samierinājās arī ar to, lords Ezriels atkal devās savās ekspedīcijās, bet tu dzīvojies pa Džordanas koledžu. Vienīgais noteikums, ko tavs tēvs uzstādīja, bija tava māte nedrīkst tevi satikt. Ja viņa to kādreiz mēģinās, to nedrīkst pieļaut, un ir jāziņo viņam, jo viss lorda Ezriela naids tagad vērsās pret tavu māti. Kole­džas direktors to cieši apsolīja izpildīt. Laiks gāja.

Tad sākās visi tie uztraukumi ar Putekļiem. Visā valstī, visā pasaulē gudrus vīrus un sievas pārņēma šī interese. Mūs, ģiptiešus, tas neskāra, līdz sāka zust mūsu bērni. Tad arī mēs ieinteresējāmies. Bet mums sakari ir visur tu pat iedomāties nevari -, arī Džor­danas koledžā. Tev par to nebija ne jausmas, bet tevi tur novēroja un jau no sākta gala visu laiku ziņoja mums. Jo tu mums biji svarīga, un tā ģiptiete, kas tevi maziņu auklēja, nepārstāja raizēties par tevi.

-   Kas tad mani novēroja? Lira jautāja. Meitene ju­tās īpaša, un bija savādi, ka interese par viņu sniedzās tik tālu.

-   Virtuves kalpotājs. Tāds Bērnijs Johansens, kondi­tors. Viņš ir pa pusei ģiptietis, tev par to, protams, nebija ne jausmas.

Bērnijs bija laipns cilvēks, bez ģimenes, viens no tiem retajiem, kura dēmonam bija tāds pats dzimums kā saimniekam. Tieši uz Bērniju Lira bija kliegusi izmisu­mā, kad Rodžers pazuda. Un Bērnijs visu bija izstāstījis ģiptiešiem! Viņa nespēja atgūties no pārsteiguma.