Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Publikā kāds vīrietis bija pacēlis roku, un Džons Fā apsēdās, ļaudams viņam runāt.

-   Atvainojiet, lord Fā. Ir nolaupīti ne tikai ģiptiešu, bet arī sauszemes iedzīvotāju bērni. Jūs domājat, ka arī viņi mums jāatbrīvo?

Džons Fā piecēlās, lai atbildētu.

-   Reimond, pēc jūsu domām, mums vajadzētu pārva­rēt visu veidu briesmas mazas saujiņas pārbiedētu bērnu dēļ un tad dažiem no viņiem pateikt, ka tie var doties mājās, bet pārējiem jāpaliek? Nē, jūs taču tā nedomājat. Nu ko, draugi, vai jūs piekrītat manam plānam?

Jautājums bija ģiptiešus pārsteidzis, jo uz mirkli iestājās klusums, bet tad zālē atskanēja draudzīgs pie­krītošu balsu koris, aplausi, tika vicinātas dūres un izkliegti sajūsmas saucieni. Zāles griesti drebēja, un no to šķērskokiem, bailēs spārnus vēcinādami, pacēlās pamodušies snaudošie putni, un uz galvām lejā sāka birt putekļi.

Džons Fā kādu bridi nepārtrauca troksni, tad pacēla roku, un atkal iestājās klusums.

-     Lai to visu noorganizētu, ir vajadzīgs laiks. Es vēlos, lai ģimeņu galvas noteiktu nodokli un sasauktu ļaudis. Mēs satiksimies šeit pat pēc trim dienām. Bet pagaidām es gribu aprunāties ar to meiteni, par kuru stāstīju, un ar Ferderu Koremu. Vēlos arī uzmest plānu, ko jums parādīt, kad atkal sanāksim kopā. Arla­bunakti visiem!

Džona Fā vienkāršā, pārliecinošā izturēšanās nomierināja ģiptiešus.

Kad publika sāka izklīst pa lielajām durvīm dzes­trajā āra gaisā, lai dotos uz laivām vai miesta pārpildī­tajiem bāriem, Lira uzrunāja Ma Kostu:

-   Kas bija pārējie cilvēki uz paaugstinājuma?

-   Seši bija ģimeņu galvas, bet viens Ferders Korems.

Bija skaidrs, kuru viņa bija domājusi, jo šis virs šeit

bija visvecākais. Viņš gāja ar spieķi un visu laiku, sēdē­dams blakus Džonam Fā, bija trīcējis kā drudzī.

-   Nāc nu, teica Tonijs. Es tevi aizvedīšu sasveici­nāties ar Džonu Fā. Sauc viņu par lordu Fā. Nezinu, ko viņš tev jautās, bet ņem vērā nemelo.

Panteleimons bija kļuvis par zvirbuli un ieintriģēts sēdēja Lirai uz pleca, ar nagiem cieši ieķēries vilkādas kažokā. Meitene cauri pūlim sekoja Tonijam uz paaug­stinājumu.

Viņš uzcēla Liru augšā. Apzinoties, ka visi, kas vēl bija zālē, skatījās uz viņu, un to, ka par viņu ir izsludināti tie tūkstoš sovrini tik vērtīga viņa pēkšņi bija kļuvusi! -, Lira nosarka un sasvārstijās. Panteleimons metās viņai pie krūtīm un kļuva par meža kaķi, ieritinājās meitenes rokās un, apkārt lūkodamies, klusu šņāca.

Lira juta, ka viņu pastumj uz priekšu, un piegāja pie Džona Fā. Viņš izskatījās masīvs, bargs un bez jebkā­das izteiksmes sejā, drīzāk akmens stabs, nevis cilvēks, tomēr noliecās pie viņas un pasniedza roku. Meitenes rociņa noslīka viņa lielajā plaukstā.

-   Esi sveicināta, Lira, — Džons Fā teica.

Tuvumā viņa balss dārdēja kā zemestrīce. Lira būtu nobijusies, ja nebūtu Panteleimona un ja akmenscietā izteiksme Džona Fā sejā pēkšņi nebūtu mazliet atmaigusi. Viņš pret viņu izturējās ļoti sirsnīgi.

-   Sveiks, lord Fā, viņa atbildēja.

-    Iesim tagad uz sapulču telpu un aprunāsimies, — teica Džons Fā. Vai Kostas tevi kārtīgi baro?

-   Ak jā. Vakariņās mēs ēdām ceptu zuti.

• — Labu vietējo zuti, es ceru?

Sapulču telpa bija mājīga vietiņa ar lielu kamīnu. Bufetes mirgoja sudrabā un porcelānā, tur bija arī gadu nopulēts tumšs, smagnējs galds, pie kura bija piebīdīti divpadsmit krēsli.

Otrs vīrietis, kurš kopā ar viņiem sēdēja uz paaug­stinājuma, bija aizgājis, bet trīcošais večuks joprojām bija tepat. Džons Fā palīdzēja viņam apsēsties pie galda.

-    Tagad sēdies man labajā pusē, Džons Fā teica Lirai, pats ieņemdams vietu galda galā. Lira sēdēja pretī Ferderam Koremam. Meiteni nedaudz biedēja sirmā vīra miroņgalvai līdzīgā seja un nepārtrauktā trīcēšana. Viņa dēmons bija liels, skaists, ruds kaķis, kurš pēdoja pa galdu ar paceltu asti un vēlīgi aplūkoja Panteleimonu, tad piebāza savu purniņu Ferdera Korema degunam un iesēdās viņam klēpī, pa pusei aizvēris acis un maigi murrādams.

Kāda sieviete, ko Lira nebija pamanījusi, iznāca no krēslas ar glāžu paplāti, nolika to blakus Džonam Fā, paklanījās un aizgāja. Džons Fā no māla krūzes sev un Ferderam Koremam mazās glāzītēs ielēja kadiķu degvīnu, bet Lirai vīnu.

-   Tātad, Džons Fā teica. Tu, Lira, aizbēgi.

-   Jā.

-   Un kas tā bija par dāmu, no kuras tu aizbēgi?

-    Viņu sauc Koulteres kundze. Man likās, ka viņa ir jauka, bet izrādījās, ka viņa ir viena no Gobleriem. Es no kāda dzirdēju, kas tie Gobleri tādi ir, — tā dēvē Galveno Ziedojumu padomi. Koulteres kundze ir tās vadītāja, šī padome bija viņas ideja. Gobleriem ir kaut kads plāns, tikai es nezin', kāds. Viņi gribēja, lai es palīdzu šiem sadabūt bērnus, tikai viņi nemūžam ne­varēja zināt, ka…

-   Ko viņi nevarēja zināt?