Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Nu, vispirms jau viņi nevarēja zināt, ka es pazīstu dažus no pazudušajiem bērniem. Savu draugu Rodžeru virtuves zēnu no Džordanas koledžas, Billiju Kostu un to meiteni no Oksfordas tirgus paviljona. Un vēl… Mans tēvocis, lords Ezriels. Es dzirdēju viņu sarunas par tēvoča ceļojumiem uz ziemeļiem un nedomāju, ka viņam ir kāds sakars ar Gobleriem. Jo es noklausījos, ko runā Džordanas koledžas direktors un skolotāji, jā, es paslē­pos atpūtas telpā, kur neviens, izņemot viņus, nedrīkst ienākt. Tur es dzirdēju, kā tēvocis viņiem stāsta par savu ceļojumu uz ziemeļiem un par Putekļiem, ko viņš redzējis. Tēvocis Ezriels atveda Staņislava Grummana galvaskausu, kurā tatāri bija uztaisījuši caurumu. Un nu Gobleri viņu kaut kur ieslēguši. Viņu apsargā bruņoti lāči. Un es vēlos viņu atbrīvot.

Lielajā krēslā ar kokgrebumiem rotāto atzveltni Lira izskatījās maziņa, turklāt nikna un stūrgalvīga. Abi vecie kungi nespēja apvaldīt smaidu. Ferders Korems smaidīja noslēpumaini un domīgi un viņa smaids bija kā saules stars, kas vējainā marta dienā izgaiņā ēnas, turpretī Džons Fā smaidīja mierīgi, silti, atklāti un laipni.

-   Labāk pastāsti mums, ko tu dzirdēji no sava tēvoča tovakar, teica Džons Fā. — Neizlaid neko. Izstāsti mums visu.

Tā arī Lira darīja, šoreiz būdama atklātāka un godī­gāka nekā toreiz pret Kostu ģimeni. Meitene baidījās no

Džona Fā, un visvairāk viņu biedēja viņa laipniba. Kad Lira bija beigusi, beidzot ierunājās arī Ferders Korems. Viņš runāja dziļā, skanīgā krūšu balsī, kas bija tik bagā­ta intonācijām kā viņa dēmona spalva — krāsu toņiem.

-   Putekļi, viņš noteica. Vai viņi tos nesauca arī kā citādi?

-    Nē. Vienkārši Putekļi. Koulteres kundze man iz­skaidroja, ka tās ir elementārdaļiņas, bet nekā citādi viņa tās nesauca.

-    Un viņi domā, ka, veicot eksperimentus ar bēr­niem, par Putekļiem iespējams uzzināt kaut ko vairāk?

-   Jā. Bet es nezinu, ko. Tiesa, mans tēvocis… Es kaut ko aizmirsu pateikt. Kad viņš rādīja tos diapozitīvus, tur bija viens tāds, kurā bija Aura…

-   Kas? jautāja Džons Fā.

-   Aurora, teica Ferders Korems. Vai ne, Lira?

-   Jā, pareizi. Un Auroras blāzmā varēja saskatīt tā­du kā pilsētu. Ar torņiem, baznīcām, kupoliem un visu citu. Nedaudz līdzīga Oksfordai, tā man šķita. Man liekas, ka tēvoci Ezrielu vairāk interesēja tas, bet direktoru un pārējos skolotājus, tāpat arī Koulteres kundzi, lordu Bonlu un citus vairāk saistīja Putekļi.

-   Skaidrs, Ferders Korems teica. Tas ir ļoti inte­resanti.

-   Un tagad, Lira, teica Džons Fā, klausies, ko es tev teikšu. Ferders Korems ir ļoti gudrs cilvēks. Viņš ir redzīgais. Viņš ir sekojis visiem šiem notikumiem ar Putekļiem, Gobleriem, lordu Ezrielu un visu pārējo, un viņš ir sekojis līdzi arī tev. Ikreiz, kad Kostas brauca uz Oksfordu, viņi pārveda kādas ziņas. Arī par tevi, bērns. Vai tu to zināji?

Lira pakratīja galvu. Viņai kļuva baisi. Pantelei­mons dziļi krūtīs ierūcās, nevienam nedzirdami, vie­nīgi Liras pirkstgali caur dēmona spalvu to sajuta.

-   Jā, jā, teica Džons Fā, ziņas par visām tavām gaitām nonāca šeit, pie Ferdera Korema.

Lira nenocietās:

-   Mēs jau to neizpostījām. Goda vārds! Tikai mazlie­tiņ nosmērējām ar dubļiem! Un mēs nemaz tik tālu ne­tikām…

-   Par ko tu runā, mans bērns? jautāja Džons Fā.

Ferders Korems iesmējās. Acumirklī viņš pārstāja

smieties, un viņa seja kļuva jautra un jauna.

Bet Lirai smiekli nenāca. Drebošām lūpām meitene teica: Un, pat ja mēs būtu to tapu atraduši, mēs ne­kad to nerautu ārā! Mēs tikai pajokojām. Mēs nekad laivu nebūtu nogremdējuši, nekad!

Tad arī Džons Fā iesmējās. Viņš tik spēcīgi trieca savu plato plaukstu pret galdu, ka glāzes iedžinkstējās un vīrieša platie pleci nodrebēja, tad viņš notrauca no acīm smieklu asaras. Lira nekad neko tamlīdzīgu ne­bija redzējusi, nebija dzirdējusi tik apdullinošus smiek­lus likās, ka tur dreb kalns.

-Ak jā, viņš ierunājās, tiklīdz spēja parunāt, mēs zinām arī par to, meitēn! Domāju, ka Kostām tas vien­mēr tiek atgādināts, kur vien tie pietauvojas. Ļaudis smejas: "Tu, Tonij, labāk atstāj sargu uz klāja. Te apkārt skraida mazas draiskules!" Jā, par šo atgadīju­mu runāja arī šeit, Purvos. Bet mēs tevi par to negra­sāmies sodīt. Nē, nē! Nomierinies.

Džons Fā palūkojās uz Ferderu Koremu, un abi sir­mie vīri iesmējās vēlreiz, šoreiz — mierīgāk. Lira jutās atvieglota un droša.

Visbeidzot Džons Fā nošūpoja galvu un atkal kļuva nopietns.

-   Redzi, Lira, gribu teikt, ka mēs par tevi zinām jau no tavas agras bērnības. Kopš zīdaiņa vecuma. Un arī tev jāzina tas, ko zinām mēs. Nevaru iedomāties, ko Džordanas koledžā tev stāstīja par tavu izcelsmi, bet viņi nezina visu patiesību. Vai viņi tev ir teikuši, kas bija tavi vecāki?

Lira bija pārsteigta.

-   Jā, meitene teica. Viņi teica, ka es, ka viņi… ka lords Ezriels mani tur ievietoja tāpēc, ka mana māte un tēvs gāja bojā gaisa katastrofa. Tā viņi man teica.