Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Uz debesu fona izcēlās salas zemiene un mājiņu pu­duru ieskautās Zālas varenība. Dūmu gredzeni pacēlās mierīgajā atmosfērā, un no saspiestajām laivu rindām visapkārt nāca ceptu zivju, tabakas lapu un kadiķogu spirta smārds.

Viņi pietauvojās piestātnē tuvu pašam Zālas centram, ko, pēc Tonija vārdiem, ģimene bija izmantojusi paaudžu paaudzēs. Drīz vien jau Ma Kostai uz pannas čurkstēja un locījās pāris treknu zušu, bet blakus karsējās ūdens sausās kartupeļu biezputras atjaukšanai. Tonijs un Kerims ieeļļoja matus, uzvilka savas labākās ādas jakas, uzsēja zili punktotos kakla lakatiņus, uz pirkstiem uz­vilka sudraba gredzenus un devās apsveicināties ar da­žiem seniem draugiem no blakus laivām un iedzert kādu glāzi tuvējā bārā. Viņi atgriezās ar svarīgām ziņām.

Ieradāmies tieši laikā. Sapulce ir jau šovakar. Un pilsētā runā kā jums tas patīk? runā, ka pazudušais bērns atrodas ģiptiešu laivā un šovakar ieradīšoties uz sapulci!

Viņš skaļi iesmējās un sabužināja Lirai matus. Kopš viņi bija ieradušies Purvos, Tonijs aizvien vairāk atmaiga, it kā drūmā sejas izteiksme būtu bijusi vienīgi maska. Lirai krūtīs brieda satraukums. Viņa ātri paēda un nomazgāja traukus, tad saķemmēja matus un, iebāzusi aletiometru vilkādas kažociņa kabatā, kopā ar citiem nolēca krastā un devās augšup pa nogāzi uz Zāļu.

Lira bija domājusi, ka Tonijs joko. Drīz vien meitene saprata, ka tā nav, vai arī viņa nebija tik līdzīga ģiptietei, kā pašai likās, jo daudzi cilvēki uz viņu nolūkojās, bet bērni rādīja ar pirkstiem. Kad viņi jau bija sasnie­guši Zālas galvenās durvis, pūlis pašķīrās un noska­tījās viņiem pakaļ.

Un nu Lira patiešām sāka nervozēt. Viņa turējās blakus Ma Kostai, bet Panteleimons kļuva tik liels, cik vien spēja, meitenes iedrošināšanai pieņemdams pan­teras veidolu. Ma Kosta kāpa augšā pa kāpnēm, it kā nekas uz pasaules nespētu apturēt viņu vai likt pastei­dzināt gaitu. Tonijs un Kerims kā prinči cēli gāja bla­kus mātei.

Priekštelpā dega petrolejas lampas, kuru spožums pietiekami apgaismoja klātesošo sejas un augumus, bet augstās jumta spāres palika ēnā. Cilvēku pūlis spiedās iekšā, lai atrastu kādu brīvu laukumiņu, jo vi­sas sēdvietas bija aizņemtas. Ģimenes saspiedās cie­šāk, bērni aizņēma klēpjus, un dēmoni saritinājās zem kājām vai pieplaka raupjajām koka sienām.

Zāles priekšā bija paaugstinājums, uz kura stāvēja astoņi ar kokgrebumiem rotāti krēsli. Brīdi, kad Lira un Kostas iekārtojās, atraduši vietu zāles malā (stā­vus, jo, kur sēdēt, nebija), no paaugstinājuma dziļuma tumsas iznāca astoņi vīrieši un nostājās krēslu priekšā. Publiku pāršalca satraukums un kušināšana, daži centās iespiesties tuvējos krēslos. Visbeidzot iestā­jās klusums un septiņi vīrieši apsēdās.

Tam, kurš palika stāvot, bija gadu septiņdesmit, viņš bija gara auguma, platiem pleciem un varena izskata. Vīrietim mugurā bija vienkārša audekla žakete un rūtains krekls kā vairumam ģiptiešu; viņš izcēlās vienīgi ar to, ka izstaroja spēku un varu. Lirai tas nebija nekas svešs — šāds personības spēks piemita viņas tēvocim Ezrielam un arī Džordanas koledžas direktoram. Šī vīra dēmons bija vārna, ļoti līdzīgs direktora krauklim.

-   Tas ir Džons Fā, rietumu ģiptiešu barons, Tonijs nočukstēja.

Džons Fā sāka runāt klusā, zemā balsī.

—    Ģiptieši! Apsveicu jūs ar ierašanos uz sapulci. Mēs esam šeit sanākuši, lai klausītos un lemtu. Jūs visi zi­nāt, kāpēc. Daudzās ģimenēs ir pazuduši bērni. Dažās pat divi. Kāds tos nolaupa. Tiesa, arī zemkopjiem pazūd bērni. Šajā jautājumā mēs esam nelaimes biedri.

Klīst runas par kādu bērnu un atlīdzību par viņa uzrādīšanu. Lai izbeigtu šīs tenkas, lūk, jums patiesība. Bērna vārds ir Lira Belakva, un viņu meklē sauszemes policija. Ir izsludināta tūkstoš sovrinu atlīdzība par meitenes nodošanu policijā. Viņa ir sauszemes iedzī­votāja, bet mēs par viņu rūpējamies un rūpēsimies. Ja kādu vilina šie tūkstoš sovrini, viņš nepaglābsies ne uz zemes, ne ūdenī. Mēs meiteni neatdosim.

Lira juta karstumu noejam pār ķermeni no matu saknītēm līdz pēdām; Panteleimons kļuva par brūnu kodi, lai noslēptos. Visu acis pagriezās pret viņiem, un meitene skatījās uz Ma Kostu, lai sajustu atbalstu.

Bet Džons Fā turpināja:

Runāt var daudz, bet kāds no tā labums? Ja vē­lamies kaut ko darīt lietas labā, mums jārīkojas. Lūk, vēl viens fakts: Gobleri šie bērnu nolaupītāji savus gūstekņus aizved uz pilsētu dziļos ziemeļos, tumsas valstībā. Es nezinu, ko viņi tur ar viņiem dara. Daži runā, ka nogalina, daži vēl kaut ko citu. Mēs nezinām.

Bet mēs zinām, ka tur ir iesaistīta sauszemes polici­ja un Baznīca. Viņiem palīdz katra sauszemes varas struktūra. Atcerieties to. Viņi zina, kas notiek, un pa­līdz, cik ir to spēkos.

Tāpēc tas, ko es ierosinu, nav viegli izdarāms. Un man ir vajadzīga jūsu piekrišana. Es ierosinu uz ziemeļiem nosūtīt cīnītāju grupu, lai atbrīvotu bērnus un pārvestu viņus mājās dzīvus. Es ierosinu ieguldīt šajā pasākumā mūsu zeltu, likt lietā visu prasmi un drosmi, uz kādu vien mēs esam spējīgi. Vai jā, Reimond van Gerit?