Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Tagad, kad Lira bija apzinājusies mērķi, viņa jutās daudz labāk. Koulteres kundzes asistente tas bija izklausījies jauki, bet taisnība vien bija Panteleimonam: īstenībā jau nekādu darbu viņa tur nedarīja, bija tikai tāds mīlīgs māj dzīvnieciņš. Toties ģiptiešu laivā bija daudz praktisku darbu, ko veikt, un Ma Kosta rūpējās, lai tie arī tiktu padarīti. Meitene tīrīja un slaucīja, mizoja kartupeļus un vārīja tēju, ieeļļoja airēšanas mehānisma gultņus, attīrīja dzenskrūves aizsargrestīti no ūdensaugiem, mazgāja traukus, at­vēra slūžu vārtus, pietauvoja laivu enkurvietās un pēc pāris dienām jau tā bija apradusi ar savu jauno dzīvi, it kā būtu dzimusi ģiptiete.

Tomēr Lira nemanīja, ka Kostas ģimene visu laiku novēro, vai tik kāds no krasta ļaudīm nevelta meitenei pārāk lielu uzmanību. Viņa neaptvēra, ka ir ļoti svarīga persona, ka Koulteres kundze un Ziedojumu padome pieliks visus spēkus, lai viņu atrastu. Un patiesi Tonijs alus bāros bija dzirdējis runas, ka policija bez jebkādiem paskaidrojumiem apseko mājas un fermas, būvlaukumus un fabrikas, klīda baumas, ka meklē pa­zudušu meiteni. Un tas jau pats par sevi šķita dīvaini, ņemot vērā to, cik daudz bērnu bija pazuduši un netika meklēti. Gan ģiptiešiem, gan krasta ļaudīm tas viss jau bija līdz kaklam.

Kostas ģimenes interesei par Liru bija vēl viens iemesls, bet to viņa uzzināja tikai pēc dažām dienām.

Taču pagaidām ģiptieši paslēpa meiteni zem klāja ik reizi, kad laiva brauca garām slūžu uzrauga postenim, piestātnei vai citām vietām, kur pulcējās dīkdieņi. Reiz viņi peldēja caur pilsētu, kur policija pārmeklēja visas uz ūdensceļiem esošās laivas un tā stipri aizkavēja sa­tiksmi abos virzienos. Tomēr Kostas arī šeit neapjuka. Aiz Ma Kostas kojas bija slepens nodalījums, kur Lira, čokurā savilkusies, nogulēja divas stundas, kamēr poli­cija no augšas līdz apakšai nesekmīgi pārmeklēja laivu.

Kāpēc policistu dēmoni mani tomēr neatrada? meitene vēlāk vaicāja, un Ma parādīja viņai slēptuves apšuvuma materālu tas bija no plāniem ciedrkoka dēļiem, kas uz dēmoniem atstāj iemidzinošu efektu. Patiesi Panteleimons visu šo laiku bija mierīgi gulē­jis, piekļāvies Lirai pie galvas.

Palēnām, ar vairākiem kavēkļiem un pa apkārt­ceļiem, Kostu laiva tuvojās Purviem šim plašajam un nekad pilnībā uz kartes neattēlotajam, mežonīgajam Austrumanglijas nostūrim ar plašām debesīm un bez­galīgiem purvājiem. Purvu vistālākā robeža nemanāmi saplūda ar strautiņiem un plūdmaiņu ietekām seklajā jūrā, bet jūras otra mala ar Holandi. Daļu no Purviem holandieši bija nosusinājuši un atdalījuši ar dambjiem, un daži tur bija ari apmetušies, tāpēc Purvos pārsvarā skanēja holandiešu valoda. Bet daļa platības nekad nebija tikusi nosusināta vai apstādīta, tur neviens nedzīvoja. Vismežonīgākajos centrālajos apgabalos peldēja zuši un pulcējās ūdensputni, spīgu­ļoja purva maldugunis, vilinādamas bezrūpīgus ceļi­niekus savos muklājos. Ģiptiešu tauta savām sanāk­smēm bija atradusi drošu vietu.

Un nu pa tūkstošiem līkločainu kanālu un strautiņu ģiptiešu laivas virzījās uz Baienplacu, vienīgo daudz­maz stabilo zemes pleķīti simtiem jūdžu plašajā Purva teritorijā. Tur atradās kāds sens koka saiešanu nams, kuru iekļāva vietējo iedzīvotāju namiņu puduris, kā arī piestātnes, moli un zivju tirgus. Klīda runas, ka tad, kad ģiptieši sapulcējas Baienplacā uz saietu vai tiesas procesu, ūdensceļos ir tik daudz laivu, ka, pārvieto­joties pa tām, jebkurā virzienā var noiet veselu jūdzi. Purvos noteicēji bija ģiptieši. Neviens svešinieks ne­iedrošinājās tur spert kāju, un, kamēr ģiptieši dzīvoja mierīgi un tirgojās godīgi, sauszemes iedzīvotāji pie­vēra acis uz nebeidzamo kontrabandu un retajiem kau­tiņiem. Ja kāda ģiptieša līķis arī kādreiz uzpeldēja vai sapinās tīklos, nu tas taču bija tikai ģiptietis!

Lira aizrautīgi klausījās stāstus par Purva iemītnie­kiem, par Purva spoku lielo suni vārdā Melnais

Šarlatāns, par purva maldugunīm, kas rodas no ra­ganu eļļas burbuļiem, un sāka sevi sajust kā ģiptieti, vēl pirms viņi bija sasnieguši pašu Purvu. Sākumā meitene bija runājusi savā Oksfordas dialektā, bet nu jau pārgāja uz ģiptiešu mēli, kurā jaucās purviešu — holandiešu vārdi. Ma Kosta bija spiesta viņai šo to atgādināt.

-   Tu neesi ģiptiete, Lira. Ar laiku tu vari sev likties kā ģiptiete, bet bez valodas jau ir ari vēl kas cits. Mūsos ir atvari un spēcīgas straumes. Mēs viscaur esam ūdens stihija, bet tu ne, tu esi uguns. Tev vislabāk pa­tīk purva maldugunis, tā ir tava vieta ģiptiešu pasaulē. Tev dvēselē deg raganu eļļa. Tu esi mānīga, bērns.

Lira apvainojās.

-     Es nekad nevienu neesmu piekrāpusi! Pajau­tājiet…

Protams, nebija jau neviena, kam pajautāt. Ma Kosta iesmējās, bet smiekli nebija ļauni.

-    Vai tad tu nesaproti, ka to es domāju kā kompli­mentu, dumiķīt? viņa teica. Lira nomierinājās, lai gan tā arī neko nesaprata.

Kad viņi sasniedza Baienplacu, bija jau vakars, saule gāja uz rietu asinssarkanajās debesīs.