Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Lira paklausīja, uzsizdama pa somu (to viņa nebija izlaidusi no rokām pat zem tīkla), lai pārliecinātos, ka aletiometrs joprojām ir vietā. Šaurajā, garenajā kajītē laternas gaismā, kas karājās uz āķa, meitene ierau­dzīja diženu, resnu, sirmu sievieti, kas sēdēja pie galda un lasīja avīzi. Lira atpazina Billija māti.

-   Kas tā tāda? sieviete jautāja. Tā taču nav Lira?

-   Tieši tā. Mammu, mums jākustas prom no šejienes. Mēs tur piestātnē divus novācām. Mums likās, ka tie ir Gobleri, bet, šķiet, tie bija turku tirgotāji. Viņi bija sagūs­tījuši Liru. Tagad nepļāpāsim to varam izdarīt pa ceļam.

-   Nāc šurp, bērns, teica Ma Kosta.

Lira paklausīja, pa pusei laimīga, pa pusei piesardzī­ga, jo Ma Kostai rokas bija kā vāles, un tagad meitene bija pilnīgi pārliecināta: tieši viņas laivu Lira kopā ar Rodžeru un pārējiem puišeļiem bija toreiz nolaupījusi. Bet laivas īpašniece saņēma Liras seju savās rokās, un viņas dēmons liels, pelēks vilku suns noliecās, lai maigi nolaizītu Panteleimona meža kaķa galvu. Tad Ma Kosta apkampa Liru un cieši piespieda sev pie krūtīm.

-   Es nezin', ko t' šeit dari, bet tu izskaties pārguruši. Tūlīt tev ieliešu kaut ko siltu dzeramu, un tad tu vari likties Billija gultā. Apsēdies, bērniņ.

Izskatījās, ka laivas zagšana bija piedota vai vismaz aizmirsta. Lira apsēdās uz polsterētā ķebļa aiz tīri no­tīrītā priedes koka galda, un tai brīdī dobjš dzinēja troksnis sašūpoja laivu.

-   Kurp mēs dodamies? Lira jautāja.

Ma Kosta uzlika piena kastroli uz dzelzs plītiņas un sabakstīja restes, lai uzkurtu liesmu.

-   Prom no šejienes. Tagad nerunāsim. Aprunāsimies no rīta.

Vairāk viņa neko neteica, tikai pasniedza Lirai krūzi ar pienu, kad tas bija uzsilis. Ma Kosta šūpojās līdz ar laivu, kas bija sākusi kustēties, šad tad sačukstoties ar vīriešiem. Lira malkoja pienu un, pacēlusi aizkaru ma­liņu, vēroja, kā viņi attālinās no piestātnes. Jau pēc pā­ris minūtēm meitene bija cieši iemigusi.

Lira atmodās šaurā gultā, un zem viņas joprojām dūca mierinošā dzinēja dunoņa. Meitene piecēlās, at­sita galvu pret kaut ko, nolamājās un tad, taustīdamās apkārt, cēlās augšā jau uzmanīgāk. Blāvi pelēcīgajā gaismā viņa spodrajā kabīnē ieraudzīja trīs kojas, visas tukšas un kārtīgi saklātas. Viena atradās zem viņas, bet abas pārējās pretī. Meitene pagriezās uz sāniem un pamanīja, ka guļ apakšveļā, viņas kleita un vilkā­das kažociņš bija salocīti un nolikti kājgalī blakus so­mai. Aletiometrs joprojām bija tur.

Lira ātri apģērbās un izgāja pa durvīm kabīnes galā, nokļūstot citā telpā ar plīti, kas bija vēl silta. Tur ne­viena nebija. Aiz logiem abās pusēs meitene ieraudzīja miglas vālus, caur kuriem šad un tad pavīdēja tumšas aprises tās droši vien bija ēkas vai koki.

Pirms Lira paspēja iznākt uz klāja, atvērās ārdurvis un ienāca Ma Kosta, ietinusies vecā tvīda mētelī, uz kura kā pērlīšu tūkstoši mirdzēja sīkas rasas lāsītes.

-   Vai labi gulēji? viņa jautāja, pastiepjot roku pēc pannas. Tagad apsēdies malā un es tev pagatavošu brokastis. Nestāvi ceļā, te maz vietas.

-   Kur mēs esam? Lira jautāja.

-   Lielajā kanālu krustojumā. Tu nerādies ārā, bērns. Es negribu, ka tu ej augšā. Mums ir nepatikšanas.

Viņa uzmeta uz pannas divas šķiņķa šķēlītes un tām virsū uzsita olu.

-   Kādas nepatikšanas?

-    Nekas sevišķs, kaut kā jau galā tiksim, ja tu tu­rēsies pa gabalu.

Vairāk viņa neko neteica, kamēr Lira bija paēdusi. Vienubrīd laiva samazināja ātrumu un kaut kas at­sitās pret bortu. Lira izdzirdēja dusmīgas vīriešu bal­sis, bet tad kāda izmestais joks sasmīdināja pārējos, balsis noklusa un laiva turpināja ceļu.

Beidzot kajītē ienāca Tonijs Kosta. Viņam, tāpat kā mātei, uz drēbēm mirdzēja mitruma pilītes, un, kad viņš virs plīts nopurināja savu vilnas cepuri, ūdens lāsītes nobira un izčūkstēja.

-   Ko mēs viņai teiksim, Ma?

-   Vispirms jautāsim, tad atbildēsim.

Tonijs ielēja sev kafiju mazā tasītē un apsēdās. Viņš bija ražena auguma vīrs tumšu ādas krāsu, un nu dienas gaismā Lira ievēroja, cik viņam skumīga un drūma seja.

-    Pareizi, viņš noteica. Tagad pastāsti mums, Lira, ko tu darīji Londonā. Mēs jau domājām, ka tevi nogrābuši Gobleri.

-   Es dzīvoju pie tās dāmas…

Lira stomīdamās izklāstīja notikušo, atsaucot at­miņā visu pēc kārtas, it ka saliekot kārtis pareizajā se­cībā. Meitene izstāstīja visu, izņemot par aletiometru.

-   Un tad vakar tajā kokteiļu vakarā es uzzināju, ar ko viņi patiesībā nodarbojas. Koulteres kundze pati ir viena no Gobleriem, viņa grasījās izmantot mani, lai es palīdzētu gūstīt citus bērnus. Un tas, ko viņi ar tiem dara…

Ma Kosta izgāja no kajītes un devās uz kubriku. To­nijs nogaidīja, līdz durvis aiz viņas aizveras, un turpi­nāja Liras iesākto: