Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Panteleimons lūkojās uz kādu sānieliņu pa kreisi. Patiesi, tās galā tumši vīdēja kāda ūdenskrātuve, un, kad viņi piesardzīgi devās to apskatīt, skatam atklājās mazs līcītis ar kādu duci baržu, kas bija piesietas krastā. Dažas peldēja uz ūdens, citas bija smagi iegri­mušas, un pār tām vīdēja ceļamkrāni, kas atgādināja karātavas. No kādas koka būdeles spīdēja vāra gais­miņa, un virs metāla skursteņa pacēlās dūmu strūk­liņa. Citādi vienīgais apgaismojums bija gāzes lampa augstu pie noliktavas sienas vai ostas krāna mastā; zemi gan gāzes lampas apgaismojums atstāja tumsā. Piestātne bija pielādēta ar kokogļu spirta mucām, lielu, apaļu baļķu kaudzēm un kaučuka kabeļu ruļļiem.

Lira uz pirkstgaliem piezagās pie būdiņas un ielūrēja pa logu. Kāds vecs vīrs nopietnu seju lasīja komiksu un smēķēja pīpi. Viņa dēmons-spaniels bija saritinājies aizmidzis uz galda. Viņai tā lūkojoties, sirmgalvis pie­cēlās, noņēma nomelnējušu tējkannu no dzelzs pavarda un ielēja karstu ūdeni saplaisājušā krūzē, tad apsēdās un turpināja lasīt.

Vai palūgt viņam, lai mūs ielaiž, Pan? — meitene čukstēja, bet dēmons pašlaik ņurcījās: te viņš bija sik­spārnis, te pūce, te atkal meža kaķis. Meitene, iespaido­joties no tā uztraukuma, palūkojās apkārt, un viņi abi reizē ieraudzīja, kas noticis, šurp skrēja divi vīrieši, katrs no savas puses, un tuvākajam rokās bija tīkls.

Panteleimons izdvesa spalgu kliedzienu un kā leo­pards metās virsū tuvākā vīrieša dēmonam mežonīga izskata lapsai, apgāžot to uz muguras tā, ka rudaste pakrita zem saimnieka kājām. Vīrs nolamājās un paklupa sāņus, bet Lira pašāvās viņam garām uz kla­jumu piestātnē. Pats galvenais bija netikt iespiestai stūrī.

Panteleimons, tagad pārvērties par ērgli, lidinājās virs viņas un kliedza: Pa kreisi! Pa kreisi!

Lira strauji pagriezās pa kreisi, un ieraudzījusi spraugu starp kokogļu spirta mucām un gofrēta tē­rauda plākšņu šķūņa stūri, šāvās uz turieni kā lode.

Bet, ak vai, ķeramie tīkli!

Lira izdzirdēja klusu svilpienu. Kaut kas sāpīgi un asi skāra viņas vaigu, pretīgas, eļļainas virves sa­žņaudza seju, plaukstas un rokas, turēja viņu ciet. Meitene pakrita, spiegdama un bezpalīdzīgi cenzda­mās atbrīvoties no tām.

Pan! Pan!

Bet dēmons-lapsa bija ieķēries kaķa-Panteleimona kažokā, un Lira sajuta sāpes pati savā miesā, tāpēc iekliedzās, kad viņš pakrita. Viens no vīriem ātri ap­tina viņai apkārt virvi, apvīdams to ap kaklu, ķermeni, galvu, valstīdams meiteni no viena sāna uz otru mik­lajā zemē. Viņa bija bezspēcīga kā muša, ko zirneklis notvēris savos slazdos. Nabaga Panteleimons rāpoja pie viņas ar dēmonu-lapsu uz muguras, tā ka viņam pat nebija spēka mainīt veidolu, bet otrs vīrs gulēja peļķē, un viņa kaklu bija caururbusi bulta…

Visa pasaule it kā pamira, kad to ieraudzīja arī vīrs, kurš bija sasējis meiteni.

Panteleimons paslējās sēdus un blisināja acis, tad atskanēja kluss troksnis, un vīrs ar tīklu rīstīdamies un gārgdams uzkrita Lirai tieši virsū. Meitene šaus­mās iekliedzās no viņa tecēja asinis!

Atskanēja skrejošu soļu troksnis, un kāds novilka vīrieti nost no meitenes un noliecās pie tās. Tad kādas citas rokas pacēla Liru, nošņakstēja nazis, un viena pēc otras tikla šķiedras plīsa. Meitene spļaudīdamās to sarāva un metās apkampt Panteleimonu.

Tupot uz ceļiem, viņa pagriezās, lai saskatītu glā­bējus. Tie bija trīs melnīgsnēji vīri, viens bruņojies ar loku, pārējie ar nažiem. Kad meitene pagriezās, šāvē­jam aizrāvās elpa.

-   Lira, tu?

Pazīstama balss, bet, kam tā piederēja, meitene nespēja atcerēties, līdz vaicātājs panācās uz priekšu un tuvējā gaismā varēja saskatīt viņa seju un dēmonuvanagu uz pleca. Tad viņa to atpazina. Ģiptietis! īsts ģiptietis no Oksfordas!

-   Tonijs Kosta, viņš teica. Atceries? Tu vienmēr spēlējies ar manu mazo brāļuku Billiju pie laivām Džeriko, pirms viņu bija nolaupījuši Gobleri.

-  Ak Dievs, Pan, mēs esam glābti! Lira noelsās, bet tad viņai iešāvās prātā doma: tieši Kostas laivu viņi bija toreiz nolaupījuši. Un ja nu viņš to atceras?

-    Labāk nāc mums līdzi, Tonijs teica. — Vai tu esi viena?

-   Jā. Es aizbēgu…

-   Labi, tagad nerunā. Paliec klusu. Džekser, aizvelc tos līķus ēnā. Kerim, pārlūko apkārtni.

Lira ar grūtībām piecēlās, piespiedusi savu meža kaķi-Panteleimonu pie krūtīm. Viņš pagriezās, lai kaut ko aplūkotu, un meitene sekoja viņa skatienam sapro­toši un ziņkārīgi: kas notiek ar mirušu cilvēku dēmo­niem? Viņi izgaisa tāda bija atbilde; izgaisa un aizli­doja kā dūmu daļiņas, cenšoties sekot saviem saimnie­kiem. Panteleimons aizmiedza acis, un Lira pa galvu pa kaklu metās pakaļ Tonijam Kostam.

-   Ko tu te dari? viņa jautāja.

-   Klusu, meitēn. Jau tā mums klapatu diezgan. Pa­runāsim, kad būsim laivā.

Viņš veda viņu pāri koka tiltiņam uz pašu līcīša cen­tru. Abi pārējie vīrieši klusi sekoja viņiem. Tonijs no­griezās uz koka muliņu un no tā nolēca uz šauras lai­vas klāja, atgrūzdams kajītes durvis.

-   Kāp iekšā, — viņš teica. Ātri.