Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Nē, Lira atbildēja. Ko viņš ar to domāja? Pante­leimons tālredzīgi bija pieņēmis savu visneitrālāko vei­dolu kodes formu, tāpēc nevarēja izpaust Liras izjūtas, un meitene bija droša, ka viņas sejā nekas nav lasāms.

-   Vai viņa tev ir stāstījusi, kas notiek ar bērniem?

-   Nē, to viņa man nav teikusi. Es tikai zinu, ka tas ir saistīts ar Putekļiem un bērni ir it kā ziedojums.

Un šie atkal nebija īsti meli, meitene nodomāja; viņa taču neizpauda, ka to viņai teikusi pati Koulteres kundze.

-   Ziedojums tas būtu pārāk skaļi teikts. Tas, kas tiek darīts, ir gan pašu bērnu, gan mūsu labā. Un viņi, protams, taču brīvprātīgi nāk pie Koulteres kundzes. Tāpēc viņas loma ir tik svarīga. Bērniem pašiem jāgrib piedalīties, un kurš no tiem gan spēj pretoties Koulteres kundzei? Ja viņa domā piesaistīt bērnus ar tavu palīdzību, vēl jo labāk. Esmu ļoti iepriecināts.

Lords Borīls veltīja meitenei tādu pašu smaidu kā Koulteres kundze it kā viņi abi būtu kāda noslēpuma līdzdalībnieki. Meitene pieklājīgi atsmaidīja un aiz­griezās, lai uzsāktu sarunu ar kādu citu.

Viņi ar Panteleimonu sajuta viens otra bailes. Lira vēlējās doties prom un aprunāties ar dēmonu divatā. Viņa vēlējās iet prom no šejienes. Viņa gribēja doties atpakaļ uz Džordanas koledžu un savu noplukušo istabu divpadsmitajās durvīs. Viņa gribēja satikt lordu Ezrielu.

Un kā atbildi uz šo viņas pēdējo vēlēšanos meitene izdzirdēja pieminam tēvoča vārdu. Tāpēc Lira piegāja tuvāk čalojošajam bariņam it kā ar nolūku paņemt kanapē maizīti no šķīvja uz galda. Vīrs purpursarkanā bīskapa tērpā sacīja:

-   Nē, nedomāju gan, ka lords Ezriels tuvākajā laikā mūs apgrūtinās.

-   Un kur, jūs teicāt, viņu tur?

-    Man stāstīja, ka Svalbāras cietoksnī. Viņu apsargā panserbjorni, ziniet, bruņoti lāči. Šausmīgi radījumi!

Viņš nekad nespēs izbēgt, pat ja dzīvotu tūkstoš gadu. Vispār es domāju, ka gaiss ir tīrs, gandrīz pilnīgi tīrs…

-    Pēdējie eksperimenti ir apstiprinājuši to, ko es vienmēr esmu teicis, ka Putekļi ir tumšās sākotnes emanācija, un…

-   Vai tik tā nav zoroastriešu ķecerība?

-   Tā kādreiz tika uzskatīta par ķecerību…

-   Un ja mēs varētu apiet tumšo sākotni…

-   Jūs teicāt Svalbārā?

-   Bruņoti lāči…

-   Ziedojumu padome…

-   Bērni necieš, esmu par to pārliecināts…

-   Lords Ezriels apcietināts…

Lirai pietika. Viņa pagriezās un tikpat klusi kā kode Panteleimons virzījās uz savu istabu, un iegājusi aiz­vēra durvis. Viesību troksni šeit nedzirdēja.

-    Nu? Lira čukstēja. Dēmons pārvērtās par zeltžubīti viņai uz pleca.

-   Vai mēs muksim? viņš atčukstēja.

-   Protams. Kamēr vēl šeit ir tik daudz cilvēku, viņa uzreiz nepamanīs.

-   Viņš pamanīs.

Panteleimons domāja Koulteres kundzes dēmonu. Vien iedomājoties lokano, zeltaino zvēriņu, meitene bailēs nodrebēja.

-   Šoreiz es ar viņu cīnīšos, Panteleimons apņēmīgi noteica. Es varu mainīt veidolu, bet viņš ne. Es tik ātri izmainīšos, ka viņš mani nenoķers. Šoreiz es uzva­rēšu, tu redzēsi!

Lira izklaidīgi pamāja. Ko lai viņa velk mugurā? Kā lai nemanot tiek no šejienes projām?

-   Tev jāiet izlūkos, meitene čukstēja. Līdzko gaiss ir tīrs, mums jābēg. Kļūsti par kodi, viņa piebilda. -Atceries, tiklīdz neviens neskatās…

Meitene pavēra durvīs spraugu, un Panteleimons, līdzīgi tumšai ēnai, izlidoja rožainajā koridora gaismā.

Pa to laiku Lira steidzīgi sabāza siltākos apģērba ga­balus vienā no melnajām zīda auduma somām, ko viņas šodien bija nopirkušas modes preču veikalā. Koulteres kundze naudas gabalus viņai deva kā konfektes, un, lai gan meitene tos bija izšķērdīgi tērējusi, daži sovrini vēl bija palikuši. Viņa tos iebāza melnā vilkādas kažoka kabatās.

Visbeidzot Lira ietina aletiometru melnā samta drēbē. Vai tiešām šis nejaukais pērtiķis būtu to atradis? Droši vien. Un izstāstījis Koulteres kundzei. Ak, kaut viņa to būtu labāk paslēpusi!

Lira uz pirkstgaliem piezagās durvīm. Par laimi, viņas istaba bija tajā gaiteņa galā, kas bija vistuvāk priekšnamam, un lielākā daļa viesu bija sapulcējušies divās tālākajās istabās. No turienes skanēja balsu murdoņa, smiekli, ūdens šalkas vannas istabā un glāžu šķindoņa. Te klusa kodes balstiņa nosīca viņai pie auss:

-   Tagad! Ātri!

Lira izslīdēja pa durvīm koridorā, no turienes priekš­namā, un nepagāja ne trīs sekundes, kad dzīvokļa ārdurvis jau bija vaļā. Vēl mirklis, un durvis bija klusi aizvērtas, un meitene kopā ar Panteleimonu, kurš atkal bija zeltžubītes veidolā, noskrēja pa kāpnēm uz ielas.

6 Tiklā

Viņa steidzīgi attālinājās no upes, jo krastmala bija plaša un labi apgaismota. No krastmalas līdz Ka­raliskajam Arktikas institūtam, kas bija vienīgā vieta, kuru Lira droši zināja, pletās vesels šauru ieliņu tīkls. Šajā tumšajā labirintā meitene metās iekšā.

Ja viņa pazītu Londonu tikpat labi kā Oksfordu! Tad viņa zinātu, no kurām ielām jāizvairās vai kur var no­čiept ko ēdamu, vai, vislabākais, pie kurām durvīm var klauvēt un lūgt pajumti. Šajā aukstajā naktī tumšajās ieliņās risinājās viņai pavisam nezināma dzīve.