Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Panteleimons pārvērtās par meža kaķi un šķēla apkārtnes tumsu ar savu caururbjošo acu skatu. Laiku pa laikam dēmons sastinga un viņa spalva sacēlās, tad Lira saprata, ka šajā virzienā labāk neiet. Nakts bija pilna dažādu trokšņu: attāli piedzērušo smiekli, pāris aizsmakušu balsu uzsāka dziesmu, kaut kur pa­grabstāvā klabēja un svilpa kāds neieeļļots mehā­nisms. Lira uzmanīgi gāja tam cauri, viņas maņas sa­asinājās un uztvēra Panteleimona izjūtas; meitene turējās ēnā un nomaļākajās ieliņās.

Laiku pa laikam viņai bija jāšķērso kāda platāka, labi apgaismota iela, kur zumēja tramvaju vagoni un to vadi šķieda dzirksteles.

Londonā bija savi ielu šķērsošanas likumi, bet meitene tos neievēroja un, ja kāds viņai ko uzsauca, metās bēgt.

Bija tik labi atkal justies brīvai. Viņa zināja, ka arī Panteleimons, pēdodams viņai blakus savā mīkstajā

meža kaķa solī, priecājas atkal baudīt āra gaisu, lai arī tas bija smagais, dūmakainais, sodrēju pilnais trok­šņainās Londonas gaiss. Drīz būs jāpārdomā Koulteres kundzes dzīvoklī dzirdētais, bet ne tagad. Galu galā viņiem taču bija jāatrod vietiņa, kur pārlaist nakti.

Kādā krustojumā pie liela universālveikala, kura logu gaisma spoži spīdēja pāri mitrajam asfaltam, bija kafijas tirgotava neliels kiosks uz riteņiem, ar leti zem koka nojumītes, kas šūpojās kā uz kuģa klāja. Iekšā dega dzeltena gaisma un varēja saost kafijas smaržu. Baltādains pārdevējs bija pārliecies pār leti un tērgāja ar pāris pircējiem.

Tas bija vilinoši. Lira bija gājusi jau kādu stundu, un bija tik auksts un mitrs. Ar Panteleimonu zvirbuļa vei­dolā uz pleca meitene devās pie letes un pastiepās, lai piesaistītu pārdevēja uzmanību.

-   Tasi kafijas un sviestmaizi ar šķiņķi, lūdzu, viņa teica.

-   Tu gan vēlu atrodies ārā, maziņā, teica kāds kungs cilindrā un baltā zīda šallē.

-    Jā, viņa atteica un pagriezās, lai aplūkotu trok­šņaino krustojumu. Netālu esošajā teātrī bija beigusies izrāde, un ļaužu pūļi pulcējās izgaismotajā vestibilā, saucot kebus un uzmetot virsdrēbes uz pleciem. Otrā pusē bija dzelzceļa stacija, kur vēl vairāk ļaužu plūda augšup un lejup pa kāpnēm.

-    Nu te būs, mīļā, teica kafijas pārdevējs. Divi šiliņi.

-   Ļaujiet man samaksāt, teica kungs cilindrā.

Lira nodomāja: kāpēc gan ne? Es skrienu ātrāk nekā

viņš, un man šo naudu vēlāk vajadzēs. Kungs cilindrā nometa monētu uz letes un uzsmaidīja viņai. Viņa dēmons bija lemurs. Pieķēries pie saimnieka mēteļa at­lokiem, tas apaļām acīm lūkojās Lirā.

Viņa iekodās sviestmaizē un turpināja vērot ļaužu pilno ielu. Meitenei nebija ne jausmas, kur viņa atro­das, jo viņa nekad nebija redzējusi Londonas karti. Lira pat nezināja, cik liela šī pilsēta ir un cik tālu jāiet, lai izkļūtu no tās.

-   Kā tevi sauc? vīrietis jautāja.

-Alise.

-   Jauks vārds. Ļauj, es iepilināšu kādu pilīti šī tavā kafijā… tas tevi sasildīs…

Viņš atskrūvēja sudrabotu blašķīti.

-   Negribu, Lira atteica. Gribu tikai kafiju.

-   Varu derēt, ka tu nekad agrāk neesi baudījusi tādu brendiju kā šis.

-    Esmu. Reiz biju pamatīgi saaukstējusies. Izdzēru veselu pudeli, gandrīz pilnu.

-   Nu, kā vēlies, — vīrietis noteica, ielejot no blašķītes savā tasē. Kur tad tu tā dodies viena pati?

-   Pie sava tēva.

-   Un kas viņš ir?

-   Slepkava.

-   Kas, kas?

-    Es taču teicu, ka slepkava! Profesionāls slepkava. Viņam katru nakti jāstrādā. Nesu viņam tīras drēbes, jo parasti pēc darba viņš viss ir notašķīts ar asinīm.

-   Ā! Tu joko.

-   Nemaz ar ne.

Lemurs izdvesa pīkstienu un lēnām aizlīda aiz sava saimnieka galvas, lai pablenztu uz meiteni. Lira mie­rīgi izdzēra savu kafiju un beidza ēst sviestmaizi.

-   Arlabunakti, viņa teica. Redzu, ka mans tēvs nāk. Viņš izskatās mazliet dusmīgs.

Cilindrotais vīrietis pagrieza galvu sāņus, un Lira iejuka teātra apmeklētāju pūlī. Lai kā viņai gribējās aplūkot Htonikas dzelzceļa staciju (Koulteres kundze bija teikusi, ka tā neesot piemērota viņu aprindu cil­vēkiem), tomēr drošāk bija nelīst pazemē, bet gan pa­likt ārpusē, kur viņa varētu aizbēgt, ja rastos vajadzība.

Tā viņa gāja un gāja, ielas kļuva aizvien tumšākas un tukšākas. Smidzināja, bet, pat ja nebūtu bijis mā­koņu, vakarblāzma debesīs vienalga traucētu saskatīt zvaigznes. Panteleimons domāja, ka viņa dodas uz zie­meļiem, bet kurš to skaidri varēja pateikt?

Bezgalīgas ieliņas ar vienādām ķieģeļu mājiņām un mazdārziņiem, kuros varēja novietot tik vien kā atkri­tumu tvertni; lielas, drūmas fabriku ēkas aiz drāšu žogiem, ar vienu vienīgu blāvi degošu lampu pie sienas un naktssargu, kurš snauda savā būdā; šur tur kāda skumīga kapela, kas no noliktavas atšķīrās vienīgi ar krustu ārpusē. Lira pamēģināja atvērt kādas durvis, un tūlīt pat no sola līdzās tumsā atskanēja vaids. Mei­tene saprata, ka priekštelpa ir pilna ar gulošiem augu­miem, un aizmuka.

-    Kur lai mēs guļam, Pan? viņa jautāja, velkoties pa kādu ieliņu, kurā rindojās veikali ar noslēgtām dur­vīm un logiem.

-   Kaut kur aizdurvē.

-   Tomēr tur mūs var pamanīt. Tā ir ļoti redzama vieta.

-   Tur lejā ir kanāls…