Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Likās, ka no Koulteres kundzes plūst kāds magnē­tisks spēks. Viņa pat smaržoja citādi tas bija nokaitē­tas dzelzs smārds, kas nāca no viņas ķermeņa. Lira kaut ko tādu jau bija jutusi agrāk, bet tagad meitene redzēja, ka tas tiek vērsts pret kādu citu. Nabaga Adele Starminstere nebija spējīga pretoties. Viņas dēmons pāris reizes savicināja varenos spārnus un bezspēkā sabruka uz sievietes pleca, bet viņa, likās, pat nespēja atliekties taisni. Sakumpusi Adele Starminstere neveikli spraucās cauri skaļi čalojošo viesu pūlim un izgāja pa viesistabas durvīm. Ar vienu roku viņa pie­turēja paģībušo dēmonu, lai tas nenokrīt no pleca.

—    Nu? Koulteres kundze taujāja Lirai.

—    Es viņai neko svarīgu nepateicu, Lira paskaidroja.

—    Ko viņa tev jautāja?

—    Tikai, ko es šeit daru un kas tāda esmu, nu tā, vis­pārīgi…

To pateikusi, Lira pamanīja, ka Koulteres kundze ir viena pati, bez dēmona. Kā tas bija iespējams? Bet pēc brīža zeltainais pērtiķis jau bija viņai blakus. Koulteres kundze noliecās, paņēma viņu aiz ķepas un ar vieglu kustību uzrāva sev uz pleca. Tūlīt pat viņa nomierinājās.

-   Ja tu pamani vēl kādu, kas acīmredzami šeit nav ielūgts, dārgā, sameklē mani, labi?

Karstā metāliskā dvaka bija izzudusi. Varbūt Lirai tikai tā bija izlicies. Viņa atkal saoda Koulteres kun­dzes smaržas, rožu aromātu, cigāru dūmus un citu sie­viešu parfīmus. Koulteres kundze uzsmaidīja Lirai, it kā teikdama: "Mēs taču abas visu saprotam, vai ne?" un devās sasveicināties ar pārējiem viesiem.

Panteleimons iečukstēja Lirai ausī:

-   Kamēr viņa bija šeit, viņas dēmons iznāca no mūsu guļamistabas. Viņš ir bijis mūs izspiegot. Viņš zina par aletiometru!

Lira juta, ka Panteleimonam, iespējams, ir taisnība, bet viņa neko nespēja padarīt. Ko tas profesors bija teicis par Gobleriem? Meitene palūkojās apkārt, bet tai pašā mirklī, kad viņu ieraudzīja, pie vīrieša pienāca šveicars (saģērbies kalpotāja formā, piemērotā šim va­karam) kopā ar kādu kungu, saņēma profesoru aiz pleca un klusi viņam kaut ko pateica. Profesors nobā­lēja un sekoja viņiem uz izeju. Notikušais neaizņēma vairāk par pāris sekundēm un viss tika veikts tik ko­rekti, ka neviens neko nepamanīja. Bet Liru pārņēma uztraukums un bažas.

Viņa klīda pa abām lielajām istabām, kur notika vie­sības, ar pusausi ieklausīdamās sarunās un bez īpašas intereses nogaršodama viņai aizliegtos kokteiļus. Viņas bažas pieauga. Meitene pat nenojauta, ka tiek novērota, līdz pie viņas pienāca šveicars un pieliecies teica:

-    Liras jaunkundz, džentlmenis pie kamīna vēlas ar jums runāt. Tas ir lords Borīls, ja nezināt.

Lira palūkojās pāri istabai. Uz viņu skatījās ražena auguma sirms kungs, un, kad viņu skatieni sastapās, vīrietis palocījās un pamāja meitenei.

Negribīgi, bet nedaudz ieinteresēta Lira piegāja pie viņa.

-    Labvakar, bērns, lords Borīls teica. Viņa balss bija mierīga un valdonīga. Lorda dēmona-čūskas zvī­ņām klātā galva un smaragdzaļās acis spīdēja kristāla sienas lampas gaismā.

-   Labvakar, Lira atņēma.

-    Kā klājas manam vecajam draugam Džordanas koledžas direktoram?

-   Paldies, ļoti labi.

-   Viņiem visiem droši vien bija žēl no tevis šķirties.

-   Jā, bija gan.

-   Nu, vai Koulteres kundze tev dod daudz darba? Ko viņa tev māca?

Lira jutās neērti, tāpēc viņā pamodās pretestība, un uz lorda tēvišķīgajiem jautājumiem meitene sniedza melīgas atbildes bez saviem parastajiem, jautri dīvai­najiem izlēcieniem. Viņa atbildēja: Es mācos par Rusakova daļiņām un Ziedojumu padomi.

Lorda Borila skatiens acumirklī fokusējās uz mei­teni, līdzīgi rokas baterijas gaismas kūlim. Viņš it kā ar acīm urbās tai cauri.

-    Vai tu nepastāstītu kaut ko vairāk? lords pa­lūdza.

-   Viņi veic eksperimentus ziemeļos, Lira teica. Mei­tene atmeta visu piesardzību. — Tā, kā to darīja doktors Grummans.

-   Turpini.

-   Viņiem ir speciālas fotogrammas, kurās var saskatīt Putekļus, un tajās ir redzams, ka pieaugušie pievelk gaismu, bet bērni ne. Katrā gadījumā krietni mazāk.

-   Vai Koulteres kundze tev rādīja kādu šādu bildi?

Lira sastomījās, jo tie vairs nebija meli, bet kaut kas

cits, kur viņa vēl nebija ievingrinājusies.

-    Nē, meitene pēc brīža atteica. To es redzēju Džordanas koledžā.

-   Kas tev to rādīja?

-   To rādija ne gluži man, Lira piebilda. Es vien­kārši gāju garām un redzēju. Un tad manu draugu Rodžeru nolaupīja šī Ziedojumu padome. Bet…

-   Kas tev rādīja to bildi?

-   Mans tēvocis Ezriels.

-Kad?

-   Kad viņš pēdējo reizi bija Džordanas koledžā.

-   Skaidrs. Un ko vēl tu zini? Vai es nepārklausījos tu pieminēji Ziedojumu padomi?

-   Jā. Bet par to es neuzzināju no viņa, par to es dzir­dēju šeit.

Tas nu ir tīrā patiesība, viņa nodomāja.

Lords Borīls vērīgi noraudzījās meitenē. Lira lūkojās viņā ar visnevainīgāko skatienu. Beigās viņš pamāja ar galvu.

-   Tātad Koulteres kundze būs nolēmusi, ka tu esi ga­tava viņai palīdzēt šajā darbā. Interesanti. Vai esi jau piedalījusies?