Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Un, kas ir vēl dīvaināk, viņš turpināja, daži ļaudis spēcīgāk nekā citi. Pieaugušie pievelk, bērni ne. Vismaz līdz pusaudžu vecumam vāji. Būtībā šā iemesla dēļ, viņš pieklusināja balsi un pievirzījās tuvāk jau­najai sievietei, noslēpumaini uzliekot roku viņai uz pleca, tieši šī iemesla dēļ tika nodibināta Ziedojumu padome. Par to mūsu viesmīlīgā namamāte gan varētu mums ko pastāstīt.

-   Tiešām? Vai viņa ir saistīta ar Ziedojumu padomi?

-   Mana dārgā, viņa pati ir Ziedojumu padome. Tas pilnībā ir viņas projekts.

Vīrietis grasījās turpināt, tad pēkšņi sastapās ar Liras skatienu. Lira lūkojās viņam pretī, acu nemirkšķinā­dama, un viņš, vai nu tāpēc, ka bija iedzēris par daudz, vai vēlēdamies atstāt iespaidu uz jauno sievieti, teica:

-   Šī jaunkundze par to zina visu, varu derēt. Tev no Ziedojumu padomes nav jābaidās, vai ne, mana dārgā?

-    Nē, atbildēja Lira. Man šeit nekas nedraud. Oksfordā, kur es agrāk dzīvoju, gan bija daudz visādu briesmu. Tur bija ģiptieši viņi zaga bērnus un pārdeva tos turkiem verdzībā. Un Portmedovā pilnmēness nak­tīs no vecā mūķeņu klostera Godstovā nāca vilkatis. Es reiz dzirdēju viņu gaudojam. Un tad vēl ir Gobleri…

-   Tos jau es arī domāju, vīrs teica. Tā viņi sauc Ziedojumu padomi, vai ne?

Lira juta, ka Panteleimons pēkšņi sāk trīcēt, bet turpināja uzvesties pieklājīgi. Pieaugušo dēmoni kaķis un taurenis nelikās neko manām.

-  Gobleri? teica jaunā sieviete. Kāds dīvains vārds! Kāpēc viņus sauc par Gobleriem?

Lira jau grasījās stāstīt kādu no saviem asinis stin­dzinošajiem stāstiem, ar kuriem viņa mēdza biedēt Oksfordas bērnus, bet vīrietis ierunājās pirmais.

-   Tas ir saīsinājums, pirmie burti no šīs organizācijas nosaukuma [3] . Patiesībā ideja nav jauna. Viduslaikos vecāki mēdza nodot savus bērnus klosterī, lai tie kļūtu par mūkiem vai mūķenēm. Mazos nabadziņus sauca par oblātām, tas nozīmē ziedojums, pienesums vai kaut kas tamlīdzīgs. Un, kad sākās tā Putekļu lieta, par šo sistēmu atcerējās… Mūsu mazā draudzene to droši vien zina. Vai tev nevajadzētu aprunāties ar lordu Borīlu? viņš pievērsās tieši Lirai. Lords Borīls no­teikti vēlēsies iepazīties ar Koulteres kundzes protežē… Lūk, kur viņš, tas sirmais kungs ar dēmonu-čūsku.

Vīrs gribēja tikt vaļā no Liras, lai varētu pabūt divatā ar jauno lēdiju, to Lira uzreiz saprata. Bet likās, ka jauno dāmu joprojām interesē Lira, un viņa novērsās no vīrieša, lai aprunātos ar meiteni.

-   Pagaidi brītiņu… Kā tevi sauc?

-    Lira.

-   Es esmu Adele Starminstere. Žurnāliste. Vai varam aprunāties divatā?

Lira jau bija pieradusi, ka cilvēki vēlas ar viņu ap­runāties, tāpēc vienkārši noteica: Jā.

Sievietes dēmons-taurenis uzlidoja gaisā, pašāvās pa kreisi, tad pa labi, nospurdza lejā pie Adeles Starminsteres auss un kaut ko tajā iečukstēja. Viņa sacīja: Ejam uz dīvānu pie loga.

Tā bija Liras mīļākā vietiņa; no turienes pavērās skats uz upi, bet naktī lielā paisuma laikā kreisā krasta ugunis spoži atspoguļojās melnajos ūdeņos. Pa straumi vilcējs vilka pārīti baržu. Adele Starminstere apsēdās un pavirzījās tālāk, lai atbrīvotu Lirai vietu.

-   Vai profesors Dokers neteica, ka tev esot kāda sais­tība ar Koulteres kundzi?

-Jā.

-   Vai tā ir? Tu taču neesi viņas meita, vai ne? Man šķiet, tad es zinātu…

-    Nē, Lira atteica. Protams, ne. Es esmu viņas personīgā asistente.

-   Personīgā asistente? Tu tā kā būtu par jaunu, ne? Es domāju, ka tu esi viņas radiniece vai kas tamlīdzīgs. Kāda tev viņa liekas?

-   Koulteres kundze ir ļoti gudra, Lira sacīja. Pirms šī vakara viņa būtu teikusi daudz vairāk, bet tagad šis tas bija mainījies.

-    Nūjā, bet kā cilvēks? Adele Starminstere neat­laidās. — Es domāju vai viņa ir draudzīga, kaprīza vai kāda? Vai tu dzīvo šeit pie viņas? Kāda viņa ir privātās attiecībās?

-   Ļoti jauka, Lira teica bez entuziasma.

-   Un ko tieši tu dari? Kā tu viņai palīdzi?

-   Veicu aprēķinus un tā. Piemēram, navigācijai.

-   Aha, skaidrs… Un no kurienes tu esi? Kāds bija tavs vārds?

-   Lira. Es esmu no Oksfordas.

-   Vai Koulteres kundze tevi pieņēma, lai…

Pēkšņi viņa aprāvās, jo pienāca pati aprunātā Koul­teres kundze. No tā, kā Adele Starminstere palūkojās uz viņu un cik uztraukti žurnālistes dēmons riņķoja tai ap galvu, Lira saprata, ka jaunajai sievietei šeit vispār nebija jābūt.

—Es nezinu, kā jūs sauc, — ļoti klusi noteica Koul­teres kundze, bet piecu minūšu laikā to uzzināšu, un jūs nekad vairs žurnālistikā nestrādāsiet. Tagad, lūdzu, bez trokšņa piecelieties un ejiet prom. Vēl man jāpiebilst, ka cilvēks, kurš jūs atveda šurp, arī saņems savu tiesu.