Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Lira pagriezās un palūkojās lejup uz ēnaino četrstūri, kur melni tērptās skolmeistaru figūras jau virzījās uz ēdnīcu. Viņu dēmoni cienīgi soļoja vai lidinājās tiem bla­kus vai mierīgi sēdēja uz pleca. Zālē joprojām dega gais­ma. Meitene varēja saskatīt, ka pamazām iemirdzas vitrāžas, kad kalpotājs sastūma galdus un aizdedzināja petrolejas lampas. Atskanēja virssulaiņa zvans, kas vēs­tīja, ka līdz vakariņām palikusi pusstunda.

Tā bija Liras pasaule. Viņa vēlējās, kaut tā paliktu vienmēr, bet visapkārt risinājās pārmaiņas, jo kāds tur ārā zaga bērnus. Meitene sēdēja uz jumta kores, zodu iespiedusi plaukstās.

-   Mums viņš jāatbrīvo, Panteleimon, Lira teica.

Dēmons atbildēja krauķa balsī, tupot uz skursteņa.

-   Tas ir bīstami, viņš sacīja.

-   Protams! Es to zinu.

-   Atceries, ko viņi teica atpūtas telpā.

-Ko?

-    Kaut ko par to bērnu Arktikā. To, kurš nepatika Putekļiem.

-   Viņi teica, ka bērns esot vesels… Kas ir ar viņu?

-     Iespējams, ka viņi to grib izdarīt ar Rodžeru, ģiptiešiem un pārējiem bērniem.

-Ko?

-   Nu, ko nozīmē vesels?

-    Nezinu. Iespējams, ka viņi griež tos uz pusēm. Iespējams, viņus padara par vergiem. Tā bērni vairāk noderētu. Iespējams, ka viņiem tur ir raktuves. Urāna raktuves atomkuģiem. Varu derēt, ka tas ir tā. Ja viņi tur lejā, uz raktuvēm, sūtītu pieaugušos, tie nomirtu, tāpēc šie izmanto bērnus, jo tas maksā lētāk. Lūk, ko viņi izdarījuši ar viņu.

-   Es domāju…

Bet tas, ko Panteleimons domāja, palika vēlākam laikam, jo no apakšas atskanēja saucieni:

-   Lira! Lir! Nāc tūlīt šurp!

Kāds bungoja pa loga rāmi. Lira pazina šo balsi un tās īpašnieces temperamentu tā bija saimniece, Lonsdeilas kundze. No viņas nekur nevarēja noslēpties.

Sakniebusi lūpas, Lira noslidinājās pa jumtu lejup, līdz notekcaurulei, un tad ielīda atpakaļ pa logu. Lonsdeilas kundze tecināja ūdeni nelielā saplaisājušā van­nā, tvaika caurulēm dūcot un pukšķinot.

-   Cik reižu tev nav teikts, lai tu tur nelien… Nu, paskat tik! Paskaties tikai uz saviem svārkiem tie ir dubļaini! Tūlīt velc tos nost un nomazgājies, kamēr es sameklēšu kādas pieklājīgas drēbes, kas nav saplēstas. Nu kāpēc tu nevari uzvesties kā tīrīga un kārtīga meitene…

Lira bija pārāk saērcināta, lai vēl jautātu, kāpēc viņai jāmazgājas un jāģērbjas, pieaugušie jau nekad paši neko nepaskaidroja. Meitene novilka kleitu un nometa to uz šaurās gultas, tad sāka šā tā mazgāties, kamēr Panteleimons, tagad kanārijputniņa veidolā, lēca aizvien tuvāk un tuvāk Lonsdeilas kundzes dēmo­nam, flegmātiskām retriveram, velti cenšoties to sa­kaitināt.

-    Kāds izskatās tavs skapis! Tu taču nedēļām neko neesi kārusi uz pakaramā! Paskat, kā drēbes ir sabur­zījušās!

Paskat to un paskat šito… Lira nemaz nedomāja ska­tīties. Viņa aizvēra acis un berzēja seju plānajā dvielī.

-   Nu jāvelk būs tāds, kāds ir. Nav laika gludināt. Ak Kungs, meitēn, kādi ir tavi celi, paskat, kādi tie iz­skatās…

-   Neko negribu redzēt, Lira murmināja.

Lonsdeilas kundze paplīkšķināja pa viņas kāju.

Nomazgā, viņa dzelžainā tonī pavēlēja. Mazgā visus netīrumus nost!

-    Kāpēc? Lira beidzot atteica. Es nekad nemaz­gāju ceļus. Neviens neskatīsies uz maniem ceļiem. Kā­pēc man tas viss jādara? Tev arī nav nekādas daļas gar Rodžeru, tāpat kā šefpavāram. Vienīgi man tas rūp.

Vēl viens plīkšķis pa otru kāju.

-   Nerunā tādas muļķības! Es esmu Pārslova, tāpat kā Rodžera tēvs. Viņš ir mans otrās pakāpes brālēns. Varu saderēt, ka tu to nezināji, jo es var' derēt, ka tu to nekad neesi prasījusi, Liras jaunkundz. Es var' derēt, ka tev tas nekad nav nācis prātā. Nepārmet man, ka es neintere­sējos par to puiku. Dievs zina, ka es raizējos pat par tevi, kaut gan tam ir ļoti maz iemeslu un nekādas pateicības.

Sieviete paķēra lupatu un sāka berzt Liras ceļus tik stipri, ka āda kļuva koši sarkana un sāpēja, bet bija tīra.

-    Iemesls šim visam ir tāds, ka tev jāietur vakariņas kopā ar direktoru un viņa viesiem. Es, no Dieva puses, ceru, ka tu mācēsi uzvesties. Runā tad, kad tev kaut ko prasa, esi klusa un pieklājīga, jauki smaidi un neiedro­šinies teikt es nezin', ja kāds tev uzdod jautājumu.

Viņa uzstīvēja Liras kaulainajam augumiņam vis­labāko kleitu, noraustīja to taisni, no kaudzes skapī izvilka sarkanu lenti un saķemmēja meitenes matus ar asu ķemmi.

-   Ja viņi būtu man agrāk pateikuši, es būtu kārtīgi izmazgājusi tev matus. Tas gan ir slikti. Nu, bet ja šie tevi pārāk cieši nepētīs… Tā. Tagad nostājies taisni. Kur ir tavas labās ādas kurpes?

Pēc piecām minūtēm Lira klauvēja pie direktora apartamentu durvīm. Tā bija liela, mazliet drūma māja, kas atradās pretī Džekslija kvadrātveida pagal­mam, bet no otras puses pretī bibliotēkas dārzam. Panteleimons, pieklājības pēc kļuvis par sermuliņu, berzējās viņai gar kājām. Durvis atvēra direktora kal­potājs Kazins, sens Liras ienaidnieks, bet viņi abi zi­nāja, ka pašlaik jāietur neitrāla pozīcija.

—    Lonsdeilas kundze lika man nākt šurp, Lira sacīja.

—    Jā, — atteica Kazins, atkāpjoties sāņus. — Direktors ir viesistabā.