Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Viņš ieveda meiteni lielā istabā ar skatu uz biblio­tēkas dārzu. Rietošās saules stari iespraucās telpā caur spraugu, kas atradās starp bibliotēku un Palmera torni, apmirdzēdami masīvās gleznas un drūmās sudrablietas no direktora kolekcijas. Saule apspīdēja arī ciemiņus, un Lira saprata, kāpēc vakariņas nenotiek zālē, trīs no viesiem bija sievietes.

-   Ā, Lira, — direktors teica. Es tā priecājos, ka tu varēji atnākt! Kazin, vai tu neatnestu kādu limonādi? Hannas kundze, jūs laikam neesat pazīstama ar Liru… Tā ir lorda Ezriela brāļameita, vai zināt.

Hanna Relfas kundze bija kādas sieviešu koledžas vadītāja, pavecāka sirma dāma, un viņas dēmons bija mērkaķītis. Lira sarokojās ar viņu, cik pieklājīgi vien spēja. Tad meiteni iepazīstināja ar pārējiem viesiem, kas, tāpat kā Hannas kundze, bija skolotājas no citām koledžām un ļoti garlaicīgas, un nu direktors viņu pie­veda pie pēdējās viešņas.

-  Koulteres kundze, viņš uzrunāja sievieti, — tā ir mūsu Lira. Lira, nāc, sasveicinies ar Koulteres kundzi.

-   Sveika, Lira, viņa teica.

Dāma bija jauna un skaista. Viņas gludie, spīdīgie mati iekļāva seju, un viņas dēmons bija zeltspalvains pērtiķis.

4 Aletiometrs

Es ceru, ka vakariņu laikā tu sēdēsi man blakus, mJ Koulteres kundze teica, pavirzīdamās tālāk, lai Lira varētu apsēsties uz dīvāna.

-   Es neesmu radusi pie tādas greznības kā šeit, di­rektora apartamentos. Tav vajadzēs man parādīt, kurš nazis un dakšiņa katrreiz jāņem.

-   Vai jūs esat skolotāja? Lira jautāja. Uz sieviešu dzimuma mācībspēkiem viņa raudzījās ar īstu Džor­danas koledžas nicinājunu: nu, bija tādas, bet, naba­dzītes, nebija ņemamas nopietnāk kā dzīvnieciņi, kas, saģērbti drēbītēs, uzstājās cirkā. Taču Koulteres kun­dze neizskatījās pēc tām skolotājām, ko Lira bija redzē­jusi, un galīgi ne pēc tām abām nopietnajām, vecajām kundzēm, kas bija šīvakara viesu skaitā. Patiesībā

Lira bija uzdevusi šo jautājumu cerībā sagaidīt atbildi "nē", jo Koulteres kundze izskatījās tik žilbinoša, ka meitene bija pilnīgi apstulbusi. Lira tik tikko spēja novērst acis no tās.

-  Ne gluži, Koulteres kundze teica. Es esmu Hannas Dāmu koledžas locekle, bet savu darba pienākumu dēļ lielākoties uzturos ārpus Oksfordas… Pastāsti man par sevi, Lira. Vai tu vienmēr esi dzīvojusi Džordanas koledžā?

Piecās minūtēs Lira bija izstāstījusi visu par savu pusmežonīgo dzīvi iemīļotajiem maršrutiem pa jum­tiem, kaujām pie mālu bedrēm, par to, kā viņi ar Ro­džeru bija noķēruši un izcepuši kovārni, par mēģināju­mu sagrābt ģiptiešu šauro laiviņu un aizbraukt ar to uz Ebingdonu un visu ko citu. Lira pat (skatoties ap­kārt un pieklusinot balsi) izstāstīja, kā viņi abi ar Rodžeru kapenēs bija samainījuši galvaskausu dē­monu simbolus.

-   Un tad ieradās rēgi, jā, jā, viņi atnāca uz manu gu­ļamistabu, bez galvām! Viņi nevarēja neko pateikt, tikai dvesa kaut kādas grudzinošas skaņas, bet es tā­pat sapratu, ko šie grib. Tāpēc es nākamajā dienā no­kāpu lejā un atliku tās monētas atpakaļ vietā. Citādi viņi varbūt būtu mani nogalinājuši.

-    Tu taču nebaidies no briesmām, vai ne? Koul­teres kundze ar apbrīnu jautāja. Bija pienācis laiks va­kariņām, un, kā Koulteres kundze bija cerējusi, viņas abas sēdēja blakus. Lira pilnīgi ignorēja otrā pusē sēdošo bibliotekāru un visu vakaru sarunājās tikai ar Koulteres kundzi.

Kad dāmas pulcējās uz kafiju, Hannas kundze vaicāja:

-   Saki man, Lira, vai viņi nedomā tevi laist skolā?

Lira nobālēja. — Es nezin', tas ir, es nezinu, viņa teica. Droši vien ne, viņa drošības pēc piebilda. Es negribētu viņiem sagādāt raizes, meitene bijīgi tur­pināja. Vai izdevumus. Varbūt ir labāk, ka palieku tepat, Džordanas koledžā, un mani savā brīvajā laikā māca šejienes zinātnieki. Tā kā viņi jau ir šeit, tad var atrast tam laiku.

-    Un vai tavam tēvocim lordam Ezrielam ir kādi plāni attiecībā uz tevi? jautāja otra kundze, kas strā­dāja par skolotāju citā sieviešu koledžā.

-   Jā, Lira atbildēja. Domāju, ka jā. Lai gan nejau attiecībā uz skolu. Viņš mani nākamreiz ņems līdzi uz ziemeļiem, kad atgriezīsies.

-   Atceros, ka viņš man to teica, Koulteres kundze piebilda.

Lira samirkšķināja acis. Abas vecās skolotājas ne­daudz salēcās, lai gan viņu dēmoni, vai nu labas audzi­nāšanas, vai kūtruma dēļ, tikai nozibināja acis viens uz otru.

-    Es viņu satiku Karaliskajā Arktikas institūtā, Koulteres kundze turpināja. Patiesību sakot, daļēji tieši šīs sapulces dēļ esmu šodien šeit.

-   Vai jūs arī esat pētniece? — Lira jautāja.

-    Zināmā mērā jā. Ziemeļos esmu bijusi vairākas reizes. Pagājušajā gadā es Grenlandē pavadīju trīs mē­nešus, veicu rīta blāzmas novērojumus.

Nu tā, neviens un nekas cits vairs Lirai neeksistēja. Viņa bijīgi lūkojās uz Koulteres kundzi un klusēdama aizgrābti klausījās sievietes stāstos par kupolveida telšu celšanu, par roņu medībām un saskarsmi ar Lapzemes raganām. Abām pārējām skolmeistarienēm nebija nekā aizraujoša, ko teikt, un viņas sēdēja klusēdamas, līdz ienāca vīrieši.