Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Gobleri, meitene atbildēja. Vai tad jūs neko ne­esat dzirdējuši par Gobleriem?

Tas bija jaunums arī pārējiem zēniem, un viņi, iz­mēzdami pa kādam lamuvārdam, uzmanīgi klausījās Liras stāstītajā.

-   Gobleri, teica Liras paziņa, kura vārds bija Diks. Tas ir stulbi. Tie ģiptieši vienmēr tic visādām muļ­ķībām.

-   Viņi stāstīja, ka pirms pāris nedēļām Gobleri bijuši Benberijā, Lira neatlaidās, un paņēmuši piecus bēr­nus. Iespējams, ka tagad viņi ieradušies Oksfordā pēc mūsējiem. Džesiju būs sagrābuši Gobleri.

-Arī Kouleja ielā bija pazudis bērns, teica viens no zēniem. Tagad es to atceros. Vakar bija atnākusi mana tante viņa tirgo zivis un ceptus kartupeļus no furgona, un viņa bija par to dzirdējusi… Kāds mazs zēns, jā, jā… Es gan neko nezinu par Gobleriem. Tā ir fantāzija, tie Gobleri. Pasaciņa.

-    Nē, īstenība! Lira teica. Ģiptieši ir viņus re­dzējuši. Viņi uzskata, ka Gobleri apēd notvertos bērnus un…

Meitene aprāvās teikuma vidū, jo kaut kas pēkšņi bija iešāvies viņai prātā. Tajā savādajā vakarā, kad Lira paslēpusies sēdēja atpūtas telpā, lords Ezriels de­monstrēja diapozitīvu, kurā kāds vīrs turēja rokā nūju. To bija apstarojis plašs gaismas kūlis, un aiz vīrieša bija stāvējis kāds sīks, mazāk apgaismots stāvs pēc tēvoča vārdiem, bērns. Tad kāds pajautāja, vai tas ir ievainots bērns, bet viņas tēvocis atbildēja noliedzoši, — lūk, kas. Lira aptvēra, ka ievainots nozīmēja nodurts…

Un tad viņai pēkšņi pamira sirds: kur bija Rodžers?

Viņa nebija redzējusi zēnu kopš paša rīta…

Pēkšņi Lirai kļuva baisi. Panteleimons mazas lauviņas veidolā ielēca meitenei rokās un iegaudojās. Viņa atvadījās no jauniešiem un steidzās atpakaļ uz Tērlas ielu, tad pilnos auļos skrēja uz Džordanas koledžu, kur caur durvīm ievēlās sekundi pirms dēmona, kurš nu bija pieņēmis geparda veidolu.

Durvju sargam bija svētsvinīga sejas izteiksme.

-   Biju spiests piezvanīt direktoram un visu izstāstīt, viņš teica. Viņš nemaz nebija priecīgs. Es ne par kādu naudu negribētu būt tavā vietā.

-   Kur ir Rodžers? viņa uzstājīgi jautāja.

-   Es viņu neesmu redzējis. Rodžers arī dabūs. Ak vai, kad misters Kostons viņu noķers…

Lira metās uz virtuvi un nokļuva karstā, trokšņainā, tvaiku pilnā kņadā.

-   Kur ir Rodžers? viņa kliedza.

-   Ej nost, Lira! Mums nav laika!

-   Bet kur viņš ir? Vai viņš ir te rādījies?

Neviens nelikās ne zinis.

-   Nu kur viņš ir? Jums vajag zināt! Lira kliedza uz šefpavāru, kurš aizbāza ausis un viņas trakošanai ne­pievērsa nekādu vērību.

Konditors Bērnijs mēģināja meiteni nomierināt, bet tas nebija iespējams.

-    Viņi ir to paņēmuši! Tie nolādētie Gobleri, viņus vajadzētu noķert un nogalināt! Es ienīstu viņus! Jums Rodžers nemaz nerūp…

-   Lira, mums visiem rūp Rodžers…

-    Nerūp vis, citādi jūs būtu pārtraukuši darbu un būtu devušies viņu meklēt! Es jūs ienīstu!

Var būt simtiem iemeslu, kāpēc Rodžera šeit nav. Nu padomā loģiski. Mums ir palikusi mazāk nekā stun­da, lai pagatavotu un pasniegtu vakariņas. Direktoram ir atbraukuši viesi, viņi ēdīs tur, tas nozīmē, ka šef­pavāram vakariņas būs jānogādā nekavējoties, citādi tās atdzisīs. Un, ja nu gadījumā kas, Lira, dzīve tur­pinās. Esmu pārliecināts, ka Rodžers atradīsies…

Lira pagriezās un izskrēja no virtuves, apgāžot sud­raba trauku vāku kaudzi un ignorējot tam sekojošos dusmīgos kliedzienus. Meitene noskrēja lejā pa kāp­nēm, aizjoza pāri pagalmam, kas atradās starp kapelu un Palmera torni, un ieskrēja Džekslijas kvadrātveida pagalmā, kur atradās vecākās koledžas ēkas.

Panteleimons drāzās viņai pa priekšu kā mazs gepardiņš, lidodams augšā pa kāpnēm līdz augšstāvam, kur atradās Liras guļamistaba.

Lira atgrūda durvis, piegrūda ļodzīgo krēslu pie loga, atgrūda vērtni un izrāpās ārā. Tieši pēdu zem loga atradās skārda notekcaurule. Uzkāpusi uz tās, meitene pagriezās un uzlīda pajumta kārniņiem līdz korei. Tad viņa atvēra muti un iekliedzās. Panteleimons, kurš uz jumta vienmēr pieņēma putna veidolu, lidinājās ap Liru, krauķa balsī ķērkdams līdzi meitenei.

Vakara debesis izskatījās kā persiku un aprikožu krēms: maigi, nelieli mākoņi kā saldējuma pikas peldēja neaptveramajā oranžajā plašumā. Ap tiem slējās Oksfordas torņi un smailes, tieši mākoņu līmenī, ne augstāk. Uz austrumiem un rietumiem abās pusēs pletās zaļie Šatovertas un Vaithemas meži. Kaut kur ķērca krauķi, skanēja zvanu skaņas, un vienmērīgie tvaika mašīnas klaudzieni no Okspenas liecināja, ka pašlaik paceļas Karaliskais Pasta cepelīns, kas dodas uz Londonu. Lira vēroja, kā lidaparāts ceļas pār Sv. Mihaela kapelas smaili, sākumā tik liels kā meitenes mazā pirk­stiņa gals, kad viņa izstiepa to pret debesim, tad aizvien mazāks, līdz kļuva par mazu punktiņu dūmakainajās debesīs.