Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Tāpēc, ka viņi ēd bērnus, atbildēja pirmais ģip­tiešu zēns. To mums kāds pateica Northemptonā. Viņi arī tur ir bijuši. Tā meitene no Northernptonas, kurai paņēma brāli, stāstīja, ka vīrs, kurš to izdarīja, bija teicis, ka viņš puiku apēdīs. Visi to zina. Gobleri viņu aprīs.

Blakus stāvošā ģiptiešu meitenīte skaļi ieraudājās.

-   Tā ir Billija māsīca, Čārlijs teica.

Lira jautāja: Kurš pēdējais redzēja Billiju?

-    Es, atsaucās kāds pusducis balsu. Es redzēju, ka viņš tur Džonija Fiorelli veco zirgu es viņu redzēju pie saldumu pārdevēja es redzēju, ka viņš šūpojas uz celtņa…

Izvērtējot visu teikto, Lira aprēķināja, ka pēdējoreiz Billijs redzēts ne vēlāk kā pirms divām stundām.

-    Tātad, meitene teica, kādubrīd pēdējo divu stundu laikā šeit ir bijuši Gobleri…

Visi paskatījās apkārt, un, par spīti siltajai saulei, pārpildītajai piestātnei, pazīstamajām darvas, zirgu un tabakas smaržām, viņus pārņēma drebulis. Trakākais bija tas, ka, tā kā neviens nezināja, kā Gobleri izska­tās, tas varēja būt jebkurš. Tā Lira to paskaidroja pār­biedētajiem bērniem, kas nu visi gan meitenes biedri, gan ģiptiešu bērni bija viņas varā.

-    Gobleri ir spiesti izskatīties kā parasti cilvēki, ci­tādi viņus uzreiz atpazītu, meitene paskaidroja. Ja viņi nāktu tikai naktī, tad varētu izskatīties vienalga kā. Bet, tā kā viņi ierodas dienā, tiem jāizskatās tāpat kā visiem. Tāpēc ikviens no šiem ļaudīm var būt Goblers…

-   Šie nav viņi, kāda ģiptiete nepārliecinoši novilka.

-   Es te visus pazīstu.

-     Labi, šie ne, bet jebkurš cits gan, Lira teica.

-   Ejam viņus meklēt! Gobleriem ir balta kravas mašīna!

Tas strauji papildināja pūli. Drīz vien viņiem pie­biedrojās citi meklētāji, un jau pēc brīža trīsdesmit vai vairāk ģiptiešu bērnu skraidīja no viena piestātnes gala uz otru, ielūkojās staļļos, rāpelēja pa ostas celt­ņiem un torņiem, lēca pār žogu plašajā pļavā. Kādi piecpadsmit vienlaicīgi šūpojās uz vecā trošu tiltiņa virs zaļajiem ūdeņiem, kā arī pilnā sparā drāzās pa šaurajām Džeriko ieliņām, starp mazajām ķieģeļu mā­jiņām ar terasēm un pat ieskrēja lielajā Sv. Barnabas Ķīmiķa kapelā ar kvadrātveida torni. Puse no viņiem nezināja, kas tiek meklēts, un, lai gan tas bija tikai joks, tie bērni, kas bija tuvāki Lirai, izjuta patiesas bailes un bažas ik reizi, kad ieraudzīja kādu vientuļu stāvu alejā vai kapelas krēslā, vai tas nebija Goblers?

Protams, tie nebija viņi. Visbeidzot, negūstot panā­kumus un Billija reālās pazušanas šausmu ēnai slīgstot pār visiem, bērnu entuziasms noplaka. Kad Lira un viņas koledžas draugi, vakariņu laikam tuvojoties, atstāja Džeriko, viņi ieraudzīja ģip tiešus pulcējamies piestātnē bla­kus vietai, kur bija noenkurojusies Kostas laiva. Dažas sievietes skaļi raudāja, un vīrieši bija sapulcējušies naidī­gos bariņos. Viņu dēmoni bija saniknoti, tie nervozi lidi­nājās apkārt vai uzrūca cilvēku mestajām ēnām.

-    Varu derēt, ka Gobleri neuzdrošinātos uz šejieni nākt, Lira teica Saimonam Pārslovam, kad viņi pār­kāpa Džordanas koledžas lielā vestibila slieksni.

-   Nē, — zēns nepārliecinoši noteica. — Bet es zinu, ka tirgū ir pazudis bērns.

-   Kurš tad? Lira prasīja. Meitene pazina lielāko daļu tirgus rajona bērnu, bet nebija neko par to dzirdējusi.

-   Džesija Reinoldsa, tā no seglinieka ģimenes. Vakar uz slēgšanas laiku viņas tur nebija, kaut gan meitene bija aizgājusi vienīgi pakaļ kādai zivij tēvam vakari­ņās. Džesija tā arī neatgriezās, un neviens viņu vairs nav redzējis. Viņi pārmeklēja visu tirgu un meklēja arī visur citur.

-    Es par to neko nezinu! — Lira sašutusi iesaucās. Meitene nevarēja ciest, ja viņas "pavalstnieki" kaut ko nepavēstīja uzreiz pēc notikušā.

-    Nu, bet tas bija tikai vakar. Varbūt viņa ir jau at­radusies.

-   Iešu pajautāšu, Lira teica un izgāja ārā.

Bet meitene vēl nepaspēja iziet pa vārtiņiem, kad durvju sargs viņu apturēja.

-   Ei, Lira! Tu šovakar nekur vairs nedrīksti iet. Di­rektora pavēle.

-   Kāpēc ne?

-   Es jau teicu, ka tāda ir direktora pavēle. Viņš pie­kodināja: kad tu būsi atpakaļ, lai tevi vairs nekur nelaiž.

-   Nu tad noķer mani! Lira attrauca un izšāvās ārā, pirms vēl vecais vīrs iespēja viņai sekot.

Viņa skrēja pa šauro ieliņu lejup pa aleju, kur furgo­nos tika iekrautas preces no iekšējā tirdziņa. Tas bija slēgšanas laiks, bija palikuši vairs tikai daži furgoni, bet pie centrālajiem vārtiem pretī Sv. Mihaela koledžas augstajai akmens sienai stāvēja jauniešu bariņš. Viņi smēķēja un sarunājās. Vienu no tiem Lira pazina un apbrīnoja, jo šis sešpadsmitgadnieks varēja aizspļaut tālāk par visiem. Tāpēc meitene piegāja klāt un paze­mīgi gaidīja, kad puisis viņu pamanīs.

-   Nu? Ko tu gribi? viņš visbeidzot jautāja.

-   Vai Džesija Reinoldsa ir pazudusi?

-   Jā. Kāpēc tu jautā?

-   Tāpēc, ka ģiptiešu puika arī šodien pazuda, tā, lūk.

-   Tie ģiptieši jau vienmēr pazūd. Pēc katra zirgu tir­gus viņi pazūd.

-   Tāpat kā zirgi, piebilda kāds viņa draugs.

-    Šoreiz ir citādi, Lira teica. Pazudis bērns. Mēs viņu meklējām visu pēcpusdienu, un pārējie bērni runā, ka puiku paņēmuši Gobleri.

-Kas?