Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Bet tas varētu būt bīstami. Mums varbūt būs jādo­das uz ziemeļiem.

Lira palika bez valodas. Tad viņa izdzirdēja pati sevi vaicājam: Drīz?

Koulteres kundze iesmējās, tad teica: Iespējams. Bet zini, tev būs ļoti smagi jāstrādā. Tev būs jāmācās matemātika, navigācija un astronomija.

-   Vai jūs mani mācīsiet?

-    Jā. Tev būs jāpalīdz man rakstīt piezīmes un kār­tot papīrus, veikt dažādus vienkāršus aprēķinus un tamlīdzīgi. Un, tā kā mēs tiksimies ar dažiem ievēro­jamiem cilvēkiem, mums būs tev jānopērk labas drē­bes. Tev būs daudz jāmācās, Lira.

-   Tas nekas. Es gribu to visu zināt.

-    Es ticu, ka tev izdosies. Kad atgriezīsies Džorda­nas koledžā, tu būsi kļuvusi par ievērojamu ceļotāju.

Rīt pašā agrumā mēs dosimies ceļā ar rītausmas cepelinu, tāpēc labāk skrien nu un liecies gultā. Tiksimies brokastīs. Arlabunakti!

-   Arlabunakti, Lira atbildēja, tad, atcerējusies šo to no labām manierēm, pie durvīm pagriezās un sacīja: Arlabunakti, direktor.

Viņš pamāja un teica: Izgulies labi.

-   Un paldies, Lira piebilda Koulteres kundzei.

Visbeidzot Lira saldi iemiga, lai gan Panteleimons visu laiku dīdījās, līdz meitene viņu iebukņīja, un dē­mons aizvainojumā kļuva par ezi. Bija vēl tumšs, kad kāds viņu modināja.

-   Lira kuš! nebaidies celies, bērns!

Tā bija Lonsdeilas kundze. Viņa turēja rokā sveci un, pārliekusies pār gultu, klusi runāja, ar brīvo roku viegli pieskardamās Lirai.

-   Klausies. Direktors grib tevi redzēt, pirms tu kopā ar Koulteres kundzi ieturi brokastis. Ātri celies augšā un steidzies uz viņa apartamentiem. Ej caur dārzu un terasi uz viņa kabinetu. Saprati?

Pilnībā atmodusies un degot nepacietībā, Lira pa­māja un ieslidināja basās kājas kurpēs, ko Lonsdeilas kundze viņai bija nolikusi.

-   Lai paliek mazgāšanās, to tu izdarīsi vēlāk. Ej tieši pa šo ceļu un pa to nāc arī atpakaļ. Es sākšu kravāt tavas mantas un sameklēšu ko mugurā velkamu. Pa­steidzies!

Tumšajā pagalmā joprojām vēsmoja dzestrais nakts gaiss. Virs galvas varēja redzēt pēdējās zvaigznes, bet no austrumiem gaisma pamazām jau pārņēma debesis.

Lira ieskrēja bibliotēkas dārzā un brītiņu pastāvēja milzīgā krūmā, lūkojoties augšup uz kapelas akmens tornīšiem, Šeldona ēkas pērļu pelēkajiem kupoliem un balti krāsoto bibliotēkas lukturi. Nu viņa vairs nekad tos neredzēs. Interesanti, vai viņa skums pēc tiem?

Kabineta logā kaut kas sakustējās un uz brīdi iede­gās gaisma. Lira atcerējās, kas viņai jādara, un pie­klauvēja pie loga rūts. Logs gandrīz tūlīt pat atvērās.

-   Laba meitene! Ātri ieradies. Mums nav daudz laika, — teica direktors un, tiklīdz viņa bija ienākusi, tūlīt atkal aizvilka aizkaru. Viņš kā parasti bija tērpies melnā.

-   Es taču dodos projām, vai ne? Lira jautāja.

-   Jā, un es to nevaru novērst, direktors teica, bet Lira uzreiz neaptvēra, cik dīvaini tas skan. Lira, es gribu tev kaut ko iedot, bet tev jāapsola, ka tu nevie­nam neteiksi. Vai vari to apzvērēt?

-   Jā, meitene atbildēja.

Viņš šķērsoja istabu un izņēma no atvilktnes nelielu, melnā samtā ievīstītu sainīti. Kad direktors attina audumu vaļā, Lira ieraudzīja kaut ko līdzīgu nelielam pulkstenim. Tam bija pabieza misiņa un kristāla cipar­nīca. Ierīce varēja būt kompass vai kas tamlīdzīgs.

-   Kas tas ir? meitene jautāja.

-   Aletiometrs. Uz pasaules to ir tikai seši, un šis ir viens no tiem. Lira, es tev vēlreiz atgādinu: nevienam par to nesaki. Būs labāk, ja arī Koulteres kundze par to nezinās. Tavs tēvocis…

-   Bet kam tas ir domāts?

-Aletiometrs tev pasaka patiesību. Kā to nolasīt, tas nu tev pašai jāiemācās. Tagad ej jau kļūst gaišāks -, steidzies atpakaļ uz savu istabu, pirms kāds tevi ierauga.

Direktors instrumentu atkal ietina samta audumā un iespieda Lirai rokās. Tas bija pārsteidzoši smags. Tad viņš saņēma meitenes galvu un uz brīdi maigi piekļāva sev klāt.

Lira mēģināja palūkoties uz augšu un jautāja: — Ko jūs gribējāt teikt par tēvoci Ezrielu?

-    Tavs tēvocis pirms dažiem gadiem to uzdāvināja Džordanas koledžai. Viņam varbūt…

Pirms direktors paspēja pabeigt sacīto, pie durvīm atskanēja kluss, steidzīgs klauvējiens. Meitene juta, ka viņa rokas negribot nodreb.

-   Steidzies nu, bērns, viņš klusi teica. Šīs pasau­les varenie ir ļoti spēcīgi. Vīrieši un sievietes šai strau­mē ir ierauti daudz dziļāk, nekā tu vari iedomāties, un viņi rauj mūs visus sev līdzi. Laimīgi, Lira. Lai Dievs tevi svētī, bērns, lai Dievs svētī! Klausi savai iekšējai balsij.

-   Paldies, direktor, Lira paklausīgi teica.

Piespiedusi sainīti pie krūtīm, viņa no kabineta iz­gāja dārzā un, pametusi īsu skatienu atpakaļ, redzēja, ka direktora dēmons no palodzes viņu vēro. Debess jau bija gaišāka; gaisā virmoja kaut kādas netveramas, svaigas strāvas.

-    Kas tev tur ir? jautāja Lonsdeilas kundze, ar troksni aizspiezdama apbružāto ceļasomu.

-    To man iedeva direktors. Vai to nevar ielikt ceļa­somā?

-    Par vēlu. Es to vairs nevēršu vaļā. To var iebāzt mēteļa kabatā, lai kas tas arī būtu. Steidzies nu lejā uz ēdnīcu; neliec viņiem gaidīt…