Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Vēlāk, kad viesi jau gatavojās aiziet, direktors teica: Lira, paliec. Es vēlos ar tevi mazliet aprunāties. Nāc, bērns, uz manu kabinetu, apsēdies tur un gaidi mani.

Apmulsusi, nogurusi, bet iepriecināta, Lira darīja, kā viņai teica. Kalpotājs Kazins ieveda meiteni iekšā un tīši atstāja durvis vaļā, lai no zāles, kur viņš palī­dzēja viesiem uzvilkt mēteļus, varētu redzēt, ko viņa tur dara. Lira vēroja Koulteres kundzi, bet viņa mei­teni neredzēja, tad ienāca direktors un aizvēra durvis.

Viņš smagi apsēdās atzveltnes krēslā pie kamīna. Direktora dēmons uzlidoja uz atzveltnes un iekārtojās pie viņa galvas, ar vecišķajām acīm urbjoties Lirā. Lampa klusu šņāca, un tad direktors ierunājās:

-   Tātad, Lira. Tu sarunājies ar Koulteres kundzi. Vai tev patika tas, ko viņa stāstīja?

-Jā!

-   Viņa ir vienreizēja sieviete.

-   Viņa ir brīnišķīga. Viņa ir visbrīnišķīgākais cilvēks, ko es jebkad esmu sastapusi.

Direktors nopūtās. Melnajā uzvalkā un melnajā kaklasaitē viņš tik ļoti līdzinājās savam dēmonam kā neviens cits. Lira pēkšņi iztēlojās, ka kādu dienu, diez­gan drīz, direktoru apglabās kapenēs zem kapelas un ka kāds mākslinieks iegravēs viņa dēmona attēlu mi­siņa plāksnē uz zārka, un tur būs arī to abu vārdi.

-    Man jau agrāk vajadzēja ar tevi aprunāties, Lira, — viņš teica pēc brītiņa. Es jau tāpat to grasījos darīt, bet liekas, ka laiks ir paskrējis ātrāk, nekā es domāju. Šeit, Džordanā, tu biji drošībā, manu dārgumiņ. Man šķiet, ka tu biji laimīga. Tev nenācās viegli mūs klausīt, bet mēs tev esam ļoti pieķērušies un nekad neesam uzskatījuši tevi par sliktu meiteni. Tavā raksturā ir daudz laba un jauka, arī mērķtiecība. Tas viss tev noderēs. Lielajā pasaulē notiek lietas, no kurām es gribētu tevi pasargāt, paturot šeit, Džordanā, bet tas ilgāk nav iespējams.

Lira nespēja novērst skatienu. Kur tad viņi grasās viņu sūtīt?

-   Tu jau zināji, ka kaut kad tev būs jāiet skolā, di­rektors turpināja. Šo to mēs tev jau esam šeit iemā­cījuši, bet ne visai labi un sistemātiski. Mūsu zinības ir citādas. Tev jāapgūst daudz kas tāds, ko veci vīri nav spējīgi iemācīt, īpaši tavā tagadējā vecumā. Tev tas jā­saprot. Turklāt tu neesi kalpu bērns mēs nevaram atdot tevi audzināšanā kādai ģimenei pilsētā. Viņi katrā ziņā par tevi rūpētos, bet tev ir vajadzīgs pavi­sam kas cits. Lira, es gribu pateikt, ka tavai dzīvei Džordanas koledžā ir pienācis gals.

-   Nē, meitene iebilda, nē, es negribu atstāt Džordanu! Man šeit patīk. Es gribu te palikt vienmēr.

-   Kad cilvēks ir jauns, viņam šķiet, ka tā būs vienmēr. Bet diemžēl tā nav. Lira, tas nebūs ilgi lielākais, pāris gadu, un tu kļūsi par jaunu sievieti, tu vairs nebūsi bērns. Jauna dāma. Un tici man, Džordanas koledža ne tuvu nebūs tā vieta, kur tevi gaidītu viegla dzīve.

-   Bet te ir manas mājas!

-    Tās bija tavas mājas. Bet nu tev vajadzīgs kas vairāk.

-   Tikai ne skola! Es neiešu uz skolu.

-   Tev ir nepieciešama sievietes sabiedrība. Sievietes uzraudzība.

Vārds sieviete Lirai atgādināja vienīgi sievietes skolotājas, un viņa neapzināti saviebās. But izsūtītai no Džordanas koledžas varenības, atrautai no tās spoža­jiem un slavenajiem mācībspēkiem un ievietotai nokvē­pušā ķieģeļu internātskolā Oksfordas ziemeļu nomalē kopā ar noplukušām učenēm, kas oda pēc kāpostiem un naftalīna kā tās divas, kas bija šeit vakariņās!

Direktors pamanīja Liras sejas izteiksmi, kā arī sar­kanas liesmiņas Panteleimona seska acīs.

Viņš jautāja: Bet ja tā būtu Koulteres kundze?

Panteleimona spalva acumirkli mainījās no koši brūnas uz pūkaini baltu. Lirai iepletās acis.

-   Vai patiesi?

-   Viņa, starp citu, ir pazīstama ar lordu Ezrielu. Tavs tēvocis, protams, ir ļoti noraizējies par tavu labklājību, un, kad Koulteres kundze uzzināja par tevi, viņa tūlīt pat piedāvāja savu palīdzību. Starp citu, šai dāmai nav vīra viņa ir atraitne. Koulteres kundzes vīrs pirms pāris gadiem gāja bojā autokatastrofa, to tu vari ņemt vērā, pirms viņai jautā.

Lira strauji pamāja un teica: Un viņa patiešām… pieņems mani?

-   Vai tu to vēlētos? -Jā!

Meitene tik tikko spēja mierīgi nosēdēt. Direktors smaidīja. Viņš smaidīja tik reti, ka bija aizmirsis, kā to dara, un jebkurš cilvēks no malas (Lira to nemanīja) būtu teicis, ka tā ir skumju grimase.

-     Labi, tad aicināsim Koulteres kundzi iekšā un aprunāsimies, viņš teica.

Direktors izgāja no istabas, un, kad pēc brīža viņš atgriezās kopā ar Koulteres kundzi, Lira pielēca kājās viņa bija pārāk uztraukusies, lai varētu nosēdēt. Koulteres kundze smaidīja, un viņas dēmons draiskā līksmē atieza baltos zobus smīnā. Ceļā uz atzveltnes krēslu ejot garām Lirai, viņa viegli noglāstīja meitenes matus. Lira sajuta siltas strāvas plūsmu un nosarka.

Kad direktors Koulteres kundzei bija ielējis brandavīnu, viņa teica: Tātad, Lira, nu man būs palīgs, vai ne?

-   Jā, meitene vienkārši atteica. Viņa būtu piekri­tusi jebkam.

-   Darba ir daudz, tāpēc man arī ir vajadzīga palīdzīga roka.

-   Es varu strādāt!

-   Un mēs varētu ceļot.

-   Labprāt. Es došos vienalga kur.