Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Šogad Lirai bija lieli plāni. Spārnota par pagājušā gada veiksmīgo laivas sagrābšanu, šoreiz meitene bija nolēmusi kārtīgi pavizināties, pirms tiks izmesta laukā. Ja viņa kopā ar saviem labākajiem draugiem no koledžas virtuvēm varētu aizkļūt līdz Ebingdonai, tad nu gan izceltos jukas!

Bet šogad nekādas cīņas nesanāca. Kad viņi rīta saulē kopā ar pāris zeņķiem pastaigājās gar Portmedovas laivu piestātni, viens otram padodami nozagtu cigareti un lielīgi pūzdami dūmus, pēkšņi atskanēja raudas. Meitene pazina šo balsi.

-   Nu, ko tu esi viņam izdarījis, tu, stulbais kretīn?

Tā bija varena sievietes balss, tādas sievietes, kurai

plaušas no dzelzs taisītas. Lira tūlīt pat viņu pazina tā bija Ma Kosta, kas Lirai kādas pāris reizes bija pa­matīgi iebelzusi, toties kādas trīs reizes pacienājusi ar karstu ingveralu. Ma Kostas ģimene bija ievērojama ar savu krāšņo un grandiozo laivu. Viņa bija ģiptiešu ka­raliene, un Lira ļoti apbrīnoja Ma Kostu, tomēr kopš kāda laika meitene piesargājās no viņas, jo tieši Ma Kostas laivu viņa bija nolaupījusi.

Viens no Liras biedriem, izdzirdējis kņadu, automā­tiski paķēra akmeni, bet Lira teica: Met to zemē. Viņa ir satrakojusies. Viņa var pārlauzt tavu mugurkaulu kā kociņu.

Patiesībā Ma Kosta drīzāk izskatījās uztraukusies nekā dusmīga. Vīrs, uz kuru viņa kliedza, zirgu tir­gotājs, raustīja plecus un plātīja rokas.

-   Nu, es nezin'… — viņš teica. — Viņš tikko te bija un izbija. Es neredzēju, kur viņš palika.

-   Viņš taču tev palīdzēja! Viņš turēja tavus nolādē­tos zirgus!

-   Nu, viņam taču bija jābūt savā vietā, ko? Aizmukt pašā darba vidū…

Tirgotājs aprāvās, jo Ma Kosta pēkšņi viņam pa­matīgi iebelza pa galvu. Tam sekoja tādi lāstu plūdi un pļaukas, ka viņš sāka kliegt un metās bēgt. Citi zirgu tirgoņi blakus sāka ņirgāties, un kāds tramīgs kumeļš izbijies sacēlās pakaļkājās.

-   Kas tur notiek? — Lira vaicāja kādam ģiptiešu zē­nam, kurš blenza ar pavērtu muti. Par ko viņa tā niknojas?

-   Par savu bērnu, — zēns atteica. Par Billiju. Viņa laikam domā, ka to pievākuši Gobleri. Tas tiešām ir iespējams. Es pats viņu neesmu redzējis kopš…

-   Gobleri? Vai tad viņi ir Oksfordā?

Ģiptiešu zēns pagriezās un pasauca draugus, tie visi vēroja Ma Kostu.

-   Viņa nezina, kas ir noticis! Viņa nezina, ka Gobleri ir šeit!

Kādi seši švaļi nicinoši pagriezās pret Liru, un mei­tene nometa cigareti zemē kā mājienu, ka ir gatava cīņai.

Visi dēmoni uzreiz kareivīgi saslējās katru bērnu aizstāvēja ilkņi, nagi vai uzbozta spalva, bet Pantelei­mons, nicinoši novērtēdams šo ģiptiešu dēmonu ierobe­žoto fantāziju, izslējās kā pūķis medību suņa lielumā.

Pirms visi iesaistījās cīņā, vidū iejaucās Ma Kosta, noslaucīdama no ceļa divus ģiptiešu zēnus un nostā­damās Liras priekšā kā cīņu sporta dalībniece.

-    Tu esi viņu redzējusi? ģiptiete Lirai noprasīja. Tu esi redzējusi Billiju?

—    Nē, Lira atteica. Mēs tikko atnācām. Billiju ne­esmu redzējusi jau mēnešiem.

Ma Kostas dēmons riņķoja spirgtajā gaisā virs viņas galvas. Tas bija vanags, kura dzeltenās acis nemirk­šķinot šaudījās uz visām pusēm. Lira bija nobijusies. Neviens nekad neuztraucās, ja bērns pazuda uz pāris stundām, katrā ziņā ne jau ģiptieši. Noslēgtajā ģip­tiešu laivu pasaulītē visi bērni vecākiem bija dārgi un ļoti mīlēti, un māte zināja: ja bērns kaut kur bija nozudis no viņas acīm, tad tepat jau mazo uzmanīs kāda cita mamma tas bija pats par sevi saprotams.

Bet te nu stāvēja ģiptiešu karaliene Ma Kosta šaus­mās par pazudušu bērnu. Kas šeit īsti notiek?

Ma Kosta bērniem pārlaida neko neredzošu ska­tienu, pagriezās un cauri pūlim steberēja uz piestātni, saukdama savu dēlu. Bērni pagriezās cits pret citu, naids viņu sejās bija zudis, redzot mātes sirds ciešanas.

-   Kas tie Gobleri tādi ir? jautāja Saimons Pārslovs, viens no Liras biedriem.

Kāds ģiptiešu zēns atbildēja: Tu taču zini. Tie, kas zog bērnus pa visu valsti. Viņi ir pirāti…

-    Viņi nav pirāti, izlaboja kāds cits. Viņi ir ka­nibāli. Tāpēc jau viņus sauc par Gobleriem.

—Viņi ēd bērnus? jautāja viens no Liras uztica­mākajiem draugiem Hjū Lovets, virtuves zēns no Sv. Mihaela koledžas.

—To neviens nezina, — teica pirmais ģiptiešu zēns. Gobleri savāc bērnus, un pēc tam neviens vairs viņus nav redzējis.

-   Mēs visi to zinām, Lira teica. Mēs spēlējam bēr­nos un Gobleros jau mēnešiem ilgi varu derēt -, vēl pirms jūs to sākāt. Bet varu derēt, ka neviens nav viņus redzējis.

-   Viņi ir, iebilda kāds zēns.

-    Kuri tad? Lira neatlaidās. Vai jūs esat viņus redzējuši? Kā jūs zināt, ka tas nav tikai viens cilvēks?

-    Čārlijs redzēja viņus Benberijā, teica kāda ģip­tiešu meitenīte. Viņi atnāca un sarunājās ar vienu kundzi, kamēr kāds cits vīrietis dārzā savāca viņas dēlu.

-   Jā, novilka Čārlijs, ģiptiešu puika. Es redzēju, kā viņi to izdarīja!

-   Kādi šie izskatījās? Lira jautāja.

-    Nu… Es jau viņus tā kārtīgi nemaz neredzēju, Čārlijs teica. Es tikai redzēju viņu mašīnu, zēns piebilda. Viņi atbrauca baltā kravas auto, ielika mazo puiku mašīnā un ātri aizbrauca.

-   Bet kāpēc viņus sauc par Gobleriem [2] ? Lira jautāja.