Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Goblerus Lira un Rodžers neatrada, bet katakombās zem kapelas viņi pavadīja visu dienu. Tad Lirai ienāca prātā izstrādāt joku, samainot dēmonu simbolus mirušo galvaskausos. Panteleimons tādēļ tā saniknojās, ka pār­vērtās par sikspārni un lidinājās augšup un lejup, nejauki brēkdams un vēcinādams spārnus viņai sejā, bet meitene neņēma dēmonu vērā tas bija pārāk labs joks, lai atstā­tu to nedarītu. Tomēr vēlāk viņa par to dabūja samaksāt. Naktī, guļot savā mazajā istabiņā divpadsmitās ieejas galā, meitene redzēja murgus un kliegdama pamodās, skatot trīs baltos paltrakos satinušās būtnes, kas stāvēja pie viņas gultas un ar saviem kaulainajiem pirkstiem rādīja uz viņu, tad novilka kapuces un demonstrēja asiņo­jošus stumbeņus vietās, kur vajadzēja būt galvām. Vienīgi tad, kad Panteleimons kļuva par lauvu un viņiem uzrūca, rēgi atkāpās cauri sienai. Redzamas palika tikai viņu rokas, tad raupjās plaukstas, tad pirksti, kas locījās, līdz viss izzuda pavisam. Pirmais, ko Lira nākamajā rītā izdarīja, viņa metās uz katakombām, atlika atpakaļ dēmonu simbolus īstajos galvaskausos un tad nočukstēja: Piedodiet! Piedodiet!

Katakombas bija daudz lielākas nekā vīna pagrabi, bet arī tās nebija bezgalīgas. Kad Lira un Rodžers tur bija izložņājuši visus kaktus un pārliecinājušies, ka Gobleru katakombās nav, viņi pievērsās kam citam. Pirms tam gan bērnus noķēra sludinātājs, kad viņi lavījās ārā no kapenēm, un iesauca atpakaļ kapelā.

Sludinātājs bija korpulents, pavecs vīrs, pazīstams kā tēvs Heists. Viņš kapelā vadīja dievkalpojumus, slu­dināja un uzklausīja grēksūdzes. Kad Lira bija mazā­ka, mācītājs bija norūpējies par viņas garīgo labklā­jību, bet vīru satrieca meitenes ļaunprātīgā vienal­dzība un nepatiesās grēksūdzes. Viņš bija nospriedis, ka garīgajai dzīvei viņa ir bezcerīga.

Izdzirdējuši tēva Heista saucienu, Lira un Rodžers negribīgi pagriezās un, kājas pa zemi vilkdami, devās atpakaļ plašajā, krēslainajā kapelā, kur oda pēc pelēju­ma. Svētbilžu priekšā liesmoja svecītes; no attālajām ērģelēm varēja dzirdēt klusu klaboņu, laikam tur kaut ko remontēja; baznīcas kalpotājs spodrināja misiņa tāfeli. Tēvs Heists māja caur sakristejas durvīm.

Kur jūs bijāt? — viņš jautāja. Es jau vairākas rei­zes esmu redzējis jūs te ienākam. Ko jūs šeit darāt?

Viņa balsī nebija nosodījuma. Likās, ka vīrs ir patiesi ieinteresēts. Viņa dēmons no saviem augstumiem uz saimnieka pleca šaudīja ķirzakas mēlīti viņu virzienā.

Lira atteica: Mēs gribējām lejā apskatīt kapenes.

-   Kādēļ?

-   Nu… tie zārki. Mēs gribējām redzēt visus zārkus, viņa atbildēja.

-   Bet kāpēc?

Meitene paraustīja plecus. Tā Lira darīja vienmēr, kad kāds no viņas neatlaidās.

-   Un tu, viņš turpināja, pievērsdamies Rodžeram. Rodžera dēmons pielabinādamies nervozi pavicināja savu terjera asti. Kā tevi sauc?

-   Rodžers, tēvs.

-   Ja tu esi kalpotājs, kur tu strādā?

-   Virtuvē, tēvs.

-   Vai tev tagad nav jābūt tur?

-   Ir, tēvs.

-   Nu tad žigli.

Rodžers pagriezās un aizskrēja. Lira lēnām mīņājās no vienas kājas uz otru.

-   Kas attiecas uz tevi, Lira, tēvs Heists teica, es priecājos, ka tevi interesē, kas atrodas kapelā. Tu esi laimīgs bērns, jo vari izbaudīt visu šo vēsturisko vidi, kas ir tev apkārt.

-   Mm, Lira atteica.

-    Bet es brīnos par tavu draugu izvēli. Vai tu jūties vientuļa?

-   Nē, viņa teica.

-   Vai tu… Vai tu ilgojies pēc citu bērnu sabiedrības? -Nē.

-    Ar to es nedomāju virtuves zēnu Rodžeru. Es domāju tādus bērnus kā tevi. Augstdzimušus bērnus. Vai tu vēlētos ar tādiem satikties?

-Nē.

-   Bet varbūt ar citam meitenem… -Nē.

-   Redzi, mēs negribam tev atņemt parastos bērnības priekus un nodarbošanās. Man dažreiz liekas, ka tev droši vien jājūtas vientuļai šeit vecu zinātnieku vidū, Lira. Vai tā ir?

-Nē.

Sludinātājs, savijis pirkstus, bungāja vienu īkšķi pret otru, nevarēdams izdomāt, ko vēl lai stūrgalvīga­jam bērnam pajautā.

-   Ja tevi kas nomāc, viņš visbeidzot teica, — tu zini, ka vari nākt pie manis un izrunāties. Es ceru, tu zini, ka vienmēr drīksti to darīt.

-   Jā, Lira teica.

-   Vai tu lūgšanas skaiti? -Jā.

-   Laba meitene. Labi, skrien nu.

Ar vāji slēptu atvieglojumu Lira pagriezās un aizgāja.

Neatradusi Goblerus pazemē, Lira atkal atgriezās ielās. Tur meitene jutās kā mājās.

Visbeidzot, kad viņa jau bija zaudējusi interesi par Gobleriem, tie ieradās Oksfordā.

Pirmoreiz Lira par viņiem izdzirdēja tad, kad pazīs­tamai ģiptiešu ģimenei pazuda bērns.

Tas notika ap zirgu tirgus laiku, kad kanālā drūz­mējās šauras laiviņas, kurās bija gan strādnieki, gan tirgoņi, gan ceļotāji. Kuģu piestātnēs ostas rajonā Džeriko mirdzēja spoži iemaukti, skanēja pakavu dipoņa un kaulēšanās troksnis. Lirai vienmēr bija paticis zirgu tirgus, tāpat ari iespēja slepus pajādelēt ar kādu pavirši pieskatītu kumeļu, te bija neierobežotas iespējas visādiem piedzīvojumiem.