Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Lira no notikušā neko nemācījās, izņemot to, ka spēlēšana Gobleros ved uz dažādām interesantām vie­tām. Meitene atcerējās: tēvocis viņu pēdējā tikšanās reizē bija teicis, ka virszemē atrodas tikai neliela kole­džas daļa, un sāka pētīt pagrabu. Kā milzīga sēne, ku­ras sakņu sistēma zarojas hektāriem tālu, Džordanas koledža (virszemē iespiesta starp Sv. Mihaela koledžu no vienas un Gabriela koledžu no otras puses un Uni­versitātes bibliotēku aizmugurē) kaut kad viduslaikos bija sākusi plesties zem zemes. Tuneļi, šahtas, velves, pagrabi un kāpnes bija tā izdobuši zemi zem Džordanas koledžas un vairākiem simtiem jardu ap to, ka pazemē bija gandrīz vairāk gaisa nekā virszemē, Džordanas koledža stāvēja uz tādām kā akmens putām.

Un nu, kad Lirai bija uznākusi vēlme to izpētīt, mei­tene pameta savu iemīļoto uzturēšanās vietu, savus koledžas jumtu "Alpus", un kopā ar Rodžeru ienira šajā pazemes pasaulē. Spēlēšana Gobleros bija pārvērtusies par Gobleru medībām, jo kas gan varēja būt ticamāk par to, ka nolaupītāji droši vien glūnēja uz viņiem no savas zemzemes paslēptuves?

Un tā kādu dienu Lira un Rodžers iekļuva kapenēs zem kapelas. Šeit paaudžu paaudzēs tika apbedīti ko­ledžas zinātnieki, visi apkaltos ozolkoka zārkos ak­mens sienu nišās. Pie katras piemiņas vietas bija ak­mens plāksne ar vārdu uz tās.

SAIMONS LEKLERKS, direktors 1756-1789 Cerebaton Dusi mierā

-   Ko tas nozīmē? Rodžers jautāja.

-    Kreisajā pusē ir viņa vārds, bet labajā kaut kas romiešu valodā. Pa vidu gadu skaitļi, kas norāda, kurā laika posmā viņš bijis direktors. Tas otrs vārds droši vien ir viņa dēmona vārds.

Viņi gāja tālāk zem klusajām velvēm, mēģinot izlasīt citus uzrakstus:

FRANCIS LUISS, direktors 1748-1765 Zohariel

Dusi mierā

IGNACIJS KOLS, direktors 1745-1748 Musca Dusi mierā

Lirai šķita interesanti, ka uz katra zārka bija misiņa plāksnīte ar dažādu būtņu attēliem: tur bija gan ķir­zaka, gan skaista sieviete, gan čūska, gan pērtiķis. Meitene aptvēra, ka tie ir mirušo cilvēku dēmoni. Kad cilvēki kļūst pieauguši, viņu dēmoni vairs nevar mainīt izskatu un pieņem vienu konkrētu veidolu.

-   Tajos zārkos noteikti ir skeleti! nočukstēja Rodžers.

-    Sairuši miesa, čukstēja Lira. Un visādi tārpi ložņā viņu acu caurumos.

-   Tur apakšā noteikti ir spoki, Rodžers viegli nosku­rinājās.

Pirmo kapeņu priekšā viņi atklāja gaiteni, kuram gar sienām bija akmens plaukti. Ik plaukts bija sa­dalīts kvadrātveida nodalījumos, kuros katrā atradās galvaskauss.

Rodžera dēmons bija cieši iespiedis asti kājstarpē un drebēdams kļāvās zēnam klāt, klusi iekaucoties.

-   Kuš! zēns to apsauca.

Lira neredzēja Panteleimonu, bet zināja, ka dēmons kodes veidolā atrodas viņai uz pleca un, iespējams, arī drebinās.

Meitene pastiepa roku un uzmanīgi izņēma tuvāko galvaskausu no tā atdusas vietas.

-   Ko tu dari? Rodžers iesaucās. Tu nedrīksti tos aizskart.

Lira viņā neklausījās un grozīja galvaskausu uz visām pusēm. Pēkšņi kaut kas izkrita no cauruma tā pamatnē, izslīdēja viņai caur pirkstiem, aizripoja pa zemi, un viņa gandrīz vai izmeta galvaskausu no rokām.

-   Tā ir monēta! iesaucās Rodžers, paceldams priekš­metu. Varbūt dārglieta!

Zēns pacēla to sveces gaismā, un abi lielām acīm pētīja. Tā nebija monēta, bet neliels, apaļš bronzas ga­baliņš, uz kura bija dziļi iegravēts kaķa attēls.

-   Tāds pats kā uz zārkiem, Lira teica. Tas ir dē­mons. Noteikti.

-   Labāk liec to atpakaļ, Rodžers satraukti noteica. Lira apgrieza galvaskausu otrādi, iemeta bronzas ga­baliņu atpakaļ tur, kur tas bija stāvējis, un atlika atpa­kaļ uz plaukta. Arī abos pārējos galvaskausos bērni atrada to īpašnieku dēmonu simbolus, kas liecināja, ka viņi bija kopā ar saviem saimniekiem arī pēc nāves.

-    Kā tu domā: kas šie bija savas dzīves laikā? Lira jautāja. — Droši vien zinātnieki, man šķiet. Zārkā gulda vienīgi direktorus. Droši vien, gadsimtiem ejot, vairs nebija vietas, kur zinātniekus apbedīt, tāpēc viņiem tikai nogrieza galvas un novietoja šeit. Bet tā jau arī ir pati svarīgākā ķermeņa daļa.