Читаем Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa полностью

Bērni no graustu rajoniem bija viegli aizvilināmi, tomēr ļaudis beidzot to sāka pamanīt, un policija uz­sāka aktīvu pretdarbību. Kādu laiku šādus aizvilināšanas gadījumus nemanīja. Tomēr baumas bija paklī­dušas un mazpamazām auga un izplatījās. Kad pēc kāda laika pāris bērnu pazuda gan Norvičā, gan Šefīldā, gan Mančestrā, turienes ļaudis, kad bija dzir­dējuši par pazušanas gadījumiem citviet, pievienoja aizvien jaunu informāciju, un šī lieta vērsās plašumā.

Tā radās nostāsti par mistisku noziedznieku grupu, kas aizvilina bērnus. Daži stāstīja, ka šo grupu vada skaista lēdija, citi —, ka slaids vīrietis ar sarkanām acīm, bet trešie minēja kādu jaunieti, kurš stāstījis jo­kus un dziedājis saviem upuriem, un tie sekojuši viņam kā paklausīgu aitu bars.

Viedokļi dalījās par to, uz kurieni bērni tiek vesti. Daži teica, ka uz elli, uz pazemi, uz brīnumzemi. Citi -, ka bērnus tur fermā un baro, lai pēc tam apēstu. Stās­tīja arī, ka bērnus savāc un pārdod bagātajiem tatā­riem… Runāja visādi…

Bet jautājumā par šo neredzamo nolaupītāju vārdu valdīja vienprātība. Viņus vai nu sauca tajā, vai nepie­minēja nemaz, un runāt par nolaupītājiem it sevišķi, ja atradās mājās, drošībā, vai Džordanas koledžā, bija brīnišķīgi. Vārds, kas visiem likās ļoti piemērots, kaut gan neviens nezināja, kāpēc, bija Gobleri.

-   Nepaliec ilgi ārā, vai arī Gobleri tevi noķers!

-    Mana māsīca no Northemptonas pazīst kādu sie­vieti, kuras mazo puisēnu paņēma Gobleri…

-   Gobleri bijuši Stretfordā. Runā, ka viņi dodoties uz dienvidiem!

Un neizbēgami:

-   Spēlēsim bērnos un Gobleros!

Tā Lira teica Rodžeram, Džordanas koledžas vir­tuves zēnam. Viņš būtu ar mieru sekot viņai uz pa­saules malu.

-   Kā to spēlē?

-    Tu paslēpsies, bet es tevi atradīšu un aizmānīšu prom tieši tā, kā to dara Gobleri.

-    Tu jau nezini, ko viņi dara. Viņi varbūt vispār tā nemaz nedara.

-   Tu no viņiem baidies, meitene teica. Es redzu.

-   Nebaidos vis. Katrā gadījumā, es viņiem neticu.

-    Es gan ticu, Lira noteikti apgalvoja. Bet arī es no viņiem nebaidos. Es vienkārši daru to pašu, ko mans tēvocis, kad pēdējoreiz bija atbraucis uz Džordanu. Es viņu satiku. Tēvocis bija atpūtas telpā, un tur bija ari kāds viesis, kurš slikti uzvedās. Mans tēvocis tikai nikni uz viņu paskatījās, un šis cilvēks nokrita zemē beigts uz vietas, ar putām uz lūpām.

-   Nu nē, Rodžers šaubījās. — Virtuvē neviens par to neko neteica. Turklāt tev nav atļauts ieiet atpūtas telpā.

— Protams. Kaut ko tādu jau nu viņi kalpiem ne­stāstīs. Bet es esmu bijusi atpūtas telpā jā. Neapšau­bāmi mans tēvocis vienmēr tā rīkojas. Tā viņš izdarīja ar tiem tatāriem, kas reiz viņu notvēra. Tatāri sasēja viņu un taisījās uzšķērst, bet, kad ar nazi pienāca pir­mais vīrs, mans tēvocis tikai paskatījās uz viņu, un šis nokrita beigts. Tad nāca otrs, un ar to notika tas pats; tā beigu beigās bija palicis tikai viens. Mans tēvocis teica, ka atstās viņu dzīvu, ja viņš to atsietu. Tatārs tā arī izdarija, bet mans tēvocis vienalga viņu nogalināja lai pārmācītu.

Rodžers šim stāstam ticēja vēl mazāk nekā Gobleriem, bet tas bija pietiekami labs spēlei, tāpēc viņi pārmaiņus bija gan lords Ezriels, gan nonāvējamie tatāri un par putām izmantoja saldējuma piciņas.

Tomēr tas nebija tas. Lira joprojām vēlējās spēlēt Gobleros, tāpēc viņa aizvilināja Rodžeru lejā uz vīna pagrabiem; tur viņi iekļuva ar sulaiņa rezerves atslēgu palīdzību. Viņi ložņāja zem lielajām velvēm, kur zem gadsimtu veciem zirnekļu tīkliem gulēja koledžas sla­venā tokajieša, kenerija, burgundieša un brandavīna pudeles. Virs viņiem pacēlās senas akmens arkas, ko balstīja tik resnas kolonnas kā desmit koki kopā. Zem kājām gulēja neregulāras formas akmens plāksnes, un pie visām sienām bija iekārtoti plaukti, cits virs cita, aizpildīti ar pudelēm un mucām. Redzamais bija apbrī­nas vērts. Atkal aizmirsuši par Gobleriem, abi bērni uz pirkstgaliem zagās no viena gala līdz otram, ar sveci trīcošajās rokās ielūkojoties katrā tumšajā stūrī, un Lirai aizvien vairāk uzmācās doma: interesanti, kā garšo vīns?

To bija pavisam viegli uzzināt. Lira, par spīti Rodžera dedzīgajam protestam, izvēlējās visvecāko, savītāko, zaļāko pudeli, kādu vien varēja atrast, un, tā kā pie rokas nebija nekā, ar ko izvilkt korķi, nosita pudeles kakliņu. Ieritinājušies vistālākajā kaktā, viņi malkoja skurbinošo, tumšsarkano dzērienu, apsvērdami, kad tas varētu iedarboties un ko viņi teiks par to, kur bijuši. Lirai diez ko nepatika vīna garša, tomēr viņa nevarēja noliegt, ka tā ir lieliska un ļoti bagātīga. Visinte­resantākais bija vērot viņu abu dēmonus likās, ka tie pamazām apstulbst — krīt gar zemi, ķiķinās bez iemesla, maina veidolus, kļūstot par visfantastiskākajām būt­nēm, un katrs cenšas būt šausmīgāks par otru.

Beidzot arī bērni gandrīz vienlaicīgi atklāja, ko no­zīmē būt piedzērušam.

-   Vai tiešām viņiem tas patiki elsa Rodžers, kārtīgi izvēmies.

-   Jā, — teica Lira, būdama tādā pašā dūšā. Un man arī patīk, viņa spītīgi noteica.

Перейти на страницу:

Похожие книги