Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Pērtiķis lēnām izslienas. Viņa mazā ķepa ir melna, tās nadziņi jauki izslieti, un kustības maigas un aicinošas. Zvirbulis nespēj tām pretoties. Putnelis lec aizvien tuvāk un tuvāk un tad ar vieglu spurkšķi ielec pērtiķa ķetnā.

Pērtiķis to paceļ, cieši nopēta, tad pieceļas un kopā ar dēmonu-zvirbuli dodas pie savas īpašnieces. Dāma noliec savu smaržu viļņa ieskauto galvu un kaut ko nočukst.

Tonijs pagriežas. Viņš nespēj tam pretoties.

-   Žurkķērāj! viņš uztraucies sauc ar pilnu muti.

Zvirbulis iečiepstas. Tātad ar viņu viss kārtībā. To­nijs norij kumosu un skatās.

-   Labdien, skaistā dāma saka. Kā tevi sauc?

-   Tonijs.

-   Kur tu dzīvo, Tonij?

-   Klerisas ielā.

-Ar ko bija pildīts tavs pīrādziņš?

-   Ar gaļu.

-   Vai tev garšo šokolāde? -Jā!

-    Tā nu ir sanācis, ka man ir tik daudz šokolādes dzēriena, ka es viena netieku galā. Vai tu nevēlies nākt man līdzi un palīdzēt to izdzert?

Tonijs ir pagalam. Viņš bija pagalam jau tajā brīdī, kad viņa neattapīgais dēmons ielēca pērtiķim rokās. Zēns seko skaistajai, jaunajai dāmai un viņas zeltspalvainajam pērtiķim lejup pa Denmerkas ielu, garām

Hangman's Wharf, lejup pa Karaļa Džordža kāpnēm lidz mazām, zaļām durtiņām, kas ved lielā noliktavā. Dāma pieklauvē, un durvis atveras. Viņi ieiet iekšā, durvis aizveras. Tonijs no šejienes nekad vairs neiznāks, vismaz pa šīm durvīm ne, un viņš nekad vairs neredzēs savu māti. Viņa, nabaga nelaimīgā dzērājsieva, nodomās, ka dēls ir aizmucis. Kad viņa to atcerēsies, nospriedīs, ka tā bija pašas vaina, un asaras plosīs viņas sirdi.

Mazais Tonijs Makarioss nebija vienīgais bērns, ko paņēma dāma ar zeltspalvaino pērtiķi. Noliktavas pa­grabā viņš sastapa vēl duci citu, gan zēnus, gan mei­tenes. Neviens nebija vecāks par kādiem divpadsmit gadiem, un, tā kā visiem bija līdzīgi dzīvesstāsti, ne­viens īsti nezināja savu vecumu. Tonijs, protams, neap­tvēra to, kas viņiem visiem bija kopīgs. Neviens no bēr­niem, kas atradās šajā siltajā un mitrajā pagrabā, vēl nebija sasniedzis pusaudža gadus.

Laipnā dāma nosēdināja viņu uz sola pie sienas un pasauca klusējošu kalponi, kas atnesa karstas šoko­lādes krūzi no katliņa uz dzelzs plīts. Tonijs apēda savu pārpalikušo pīrādziņu un dzēra karsto, saldo šķidru­mu, nepievērsdams daudz uzmanības apkārtnei. Arī pārējie nelikās par viņu ne zinis viņš bija pārāk sīks, lai būtu bīstams, un pārāk flegmātisks, lai būtu intere­sants upuris.

Kāds cits zēns uzdeva šo dabisko jautājumu:

Hei, kundzīt! Kāpēc jūs mūs visus esat te atvedusi?

Tas bija huligāniska izskata palaidnis ar šokolādes paliekām uz augšlūpas, un viņa dēmons bija izdēdējusi melna žurka. Dāma stāvēja pie durvīm un sarunājās ar staltu viru, kas izskatījās pēc kuģa kapteiņa. Kad sie­viete pagriezās, lai atbildētu, šņācošās petrolejas gais­mā viņa izskatījās tik eņģeliska, ka visi bērni apklusa.

Mums ir vajadzīga jūsu palīdzība, viņa teica. Jums taču nekas nebūs pretī mums palīdzēt?

Neviens nespēja izdvest ne vārda. Visi blenza uz sie­vieti, pēkšņi sakautrējušies. Nekad agrāk viņi nebija redzējuši tādu dāmu viņa bija tik gracioza un mīļa, un laipna, ka bērni nespēja noticēt savai laimei. Lai ko arī viņa lūgtu, tie pakalpotu ar prieku, lai tikai varētu baudīt dāmas klātbūtni vēl mazliet ilgāk.

Sieviete paziņoja, ka viņi dosies ceļojumā. Bērni da­būs siltu apģērbu un kārtīgu ēdienu. Tie, kuri vēlēsies, varēs nodot ziņu savām ģimenēm, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Kapteinis Magnusons drīz vien viņus ņems uz sava kuģa klāja, reizē ar paisumu viņi izbrauks jūrā un dosies uz ziemeļiem.

Tad tie daži, kuri vēlējās nosūtīt ziņu uz tām mājām, kas nu viņiem bija, sasēdās ap skaisto kundzi, un viņa pierakstīja bērnu diktēto. Beigās sieviete ļāva tiem uzvilkt neveiklu X lapas apakšā, salocīja aprakstīto papīru un ielika smaržīgā aploksnē, uz kuras uzrakstīja nodiktēto adresi. Tonijs arī būtu gribējis aizsūtīt kādu ziņu, bet viņam bija pamatotas aizdomas, ka māte neprot lasīt. Zēns paraustīja dāmu aiz lapsādas kažoka piedurknes un pačukstēja, ka viņš tikai vēloties mātei paziņot, kurp dodas, un viss. Kundze pielieca tuvāk savu graciozo galviņu nelabi smakojošajam puišelim un uzklausīja viņu, tad pamāja un apsolīja ziņu nodot.

Un tad bērni sanāca kopā, lai atvadītos. Zeltspalvainais dēmons noglāstīja visus viņu dēmonus, un tie savukārt pieskārās lapsādai vai nu laimīgam ceļam, vai lai šādi smeltos spēku, cerību un veiksmi no skaistās kundzes. Viņa novēlēja bērniem laimīgu ceļu un nodeva tālāk plikpaurainā kapteiņa gādībā; tas viņus uzveda uz mola, pie kā bija pietauvots tvaikonis. Debesis bija satumsušas, upē šūpojās gaismas klājiens. Dāma stāvēja uz mola un māja, līdz izzuda viņu skatieniem.