Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Pazemē ir vairāk koledžas telpu nekā virszemē. Esmu izbrīnīts, ka tu to nezini. Nu, man tūlīt jāiet. Tu izskaties pietiekami veselīga. Ņem.

Lors Ezriels parakņājās kabatā un izvilka pilnu sauju ar monētām, no kurām atlasīja piecus zelta dolārus.

-    Vai viņi nav tev iemācījuši pateikt paldies? viņš jautāja.

-   Paldies, meitene nomurminaja.

-   Vai tu klausi direktoru? -Ojā.

-   Un cieni zinātniekus? -Jā.

Lorda Ezriela dēmons viegli iesmējās. Tā bija pirmā skaņa, ko viņš izdvesa, un Lira iespurdzās.

-   Tad ej un spēlējies, lords Ezriels teica.

Lira pagriezās un atvieglota metās prom uz durvīm, tad kaut ko atcerējās, pagriezās un izdvesa:

-   Uz redzēšanos.

Tāda bija bijusi Liras dzīve pirms tās dienas, kad viņa bija nolēmusi paslēpties atpūtas istabā un pirmo­reiz uzzinājusi par Putekļiem.

Un bibliotekāram, protams, nebija taisnība, kad viņš direktoram teica, ka meiteni tas neinteresēšot. Lira alka uzklausīt katru, kas kaut ko varētu pastāstīt par Putekļiem. Turpmāko mēnešu laikā viņa uzzinās daudz vairāk par to visu, droši vien vairāk nekā jeb­kurš cits visā pasaulē, bet pagaidām viņa turpināja izbaudīt raibo Džordanas koledžas dzīvi.

Jebkurā gadījumā viņai bija vēl par ko padomāt. Pil­sētā jau vairākas nedēļas klīda baumas runas, kas dažus smīdināja, bet citiem lika apklust, jo daži ļaudis ņirgājās par spokiem, bet citi baidījās no tiem. Nevie­nam neizprotamu iemeslu dēļ sāka pazust bērni.

Tas notika tā.

Uz austrumiem gar plašo Aisas upes ceļu, pa kuru lēni slīdēja milzums ar ķieģeļiem, asfaltu vai graudiem piekrautu baržu, uz leju garām Henlejai un Meidenhedai uz Tedingtonu, kur iestiepjas Vācijas okeāna straumes, un tālāk vēl uz leju; uz Mortleiku, garām lielā burvja Dr. Di majai; garām Folksholai, kur plešas skaisti puķu dārziņi ar mirgojošām strūklakām un karodziņiem dienā un ugunskuriem naktī; garām Vaitholas pilij, kur karalis ik nedēļas sasauc Valsts padomi; garām skatu tornim, tā mirgojošā skārda zib­šņiem pārvēršoties drūmā mākonī; vēl tālāk līdz vietai, kur upe, jau plata un duļķaina, met lielu loku uz dien­vidiem.

Tās ir kaļķu atradnes, kur dzīvo kāds bērns, kas drīz nozudīs.

Viņu sauc Tonijs Makarioss. Zēna māte domā, ka viņam ir deviņi gadi, bet alkoholisma dēļ sievietes at­miņa ir traumēta; tikpat labi bērnam varētu būt astoņi vai desmit gadi. Viņa uzvārds ir grieķisks, bet to, tāpat kā viņa vecumu, māte lēš tikai aptuveni, jo puika vai­rāk izskatās pēc ķinieša nekā grieķa, turklāt no mātes puses viņā rit arī īru, skrēlingu un austrumindiešu asi­nis. Tonijs nav pārāk gudrs, bet viņā ir kaut kāds raupjš maigums, kas dažreiz liek brutāli apskaut māti un uzspiest tai lipīgu buču uz vaiga. Nabaga sieviete parasti ir pārāk piedzērusies, lai pati tā rīkotos, tomēr viņa reaģē pietiekami sirsnīgi, ja vien aptver, kas vis­pār notiek.

Patlaban Tonijs klaiņo pa tirgu Paistrītā. Viņš ir izsalcis. Ir agrs vakars, un mājās nav nekā ēdama. Zēna kabatā ir šiliņš, ko kāds zaldāts iedevis par ziņas nodošanu mīļotajai meitenei, bet Tonijs nedomā to tērēt pārtikai, ja tāpat par velti var daudz ko dabūt.

Un tā viņš klīst pa tirgu starp vecu drēbju būdām, zīlnieču stendiem, augļu un zivju pārdevējiem ar savu dēmonu zvirbuļa veidolā uz pleca, kas groza galvu uz visām pusēm. Brīdī, kad pārdevēja un viņa dēmona ska­tieni vērsti uz citu pusi, mundram čiepstienam atska­not, pastiepjas Tonija roka un ātri paslēpj zem platā krekla ābolu vai pāris riekstu, vai karstu pīrādziņu.

Pārdevējs to pamana un sāk kliegt, viņa dēmons-kaķis uzmet kūkumu, bet Tonija zvirbulis jau ir pacēlies gaisā un Tonijs pats diedz prom pa ielu. Zēnam seko lamas un lāsti, bet tie viņu nesasniedz. Tonijs apstājas pie Sv. Kat­rīnas kapelas kāpnēm, tur apsēžas un izņem savu kūpošo, saspaidīto guvumu, atstājot uz krekla pildījuma pēdas.

Bet viņu novēro. Kapelas durvīs kādus sešus pakā­pienus virs zēna stāv kāda dāma garā sarkandzeltenas lapsas kažokā, skaista, jauna sieviete, kuras tumšie mati mirdzēdami krīt pār lapsādas kapuci. Iespējams, ka tikko ir beidzies dievkalpojums, jo aiz viņas pa dur­vju spraugu krīt gaisma un iekšā dzird spēlējam ērģe­les. Rokās sieviete tur ar dārgakmeņiem rotātu lūg­šanu grāmatu.

Tonijam par to nav ne jausmas. Zēns apmierināti pievērsies vienīgi pīrādziņam kāju pirksti ir saliekti uz iekšu, basās pēdas saspiestas kopā, un viņš sēž un gremo, rij kumosu pēc kumosa, bet viņa dēmons kļūst par peli un spicē ūsas.

Jaunās dāmas dēmons izlien no lapsādas kažoka apakšas. Viņam ir pērtiķa veidols, bet ne parasta pēr­tiķa tā spalva ir gara un zīdaina, no visbiezākā un mirdzošākā zelta. Locīdamies tas maz pamazām norāpo lejā pie zēna un apsēžas vienu pakāpienu virs tā.

Tad pele kaut ko sajūt un atkal kļūst par zvirbuli, kas, pagriezis galvu mazliet sāņus, uzlec pāris pakā­pienu augstāk.

Pērtiķis vēro zvirbuli. Zvirbulis vēro pērtiķi.