Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Varēja redzēt, ka tiltiņš ar grūtībām izturējis lorda kamanu svaru, jo bija redzama plaisa aizas otrā pusē, bet šaipus tai sniegs bija iegrimis vismaz par ceturtdaļmetru. Tas varētu izturēt bērna svaru, bet nekādā gadījumā ne bruņota lāča.

Lorda Ezriela kamanu sliedes gāja pāri tiltiņam augšā kalnos. Ja viņa gribēja turpināt ceļu, tad tikai vienatnē.

Lira pagriezās pret Joreku Bērnisonu.

-   Man jāiet pāri, viņa teica. — Paldies tev par visu, ko esi manā labā darījis. Es nezinu, kas notiks, kad es satikšu lordu Ezrielu. Varbūt mēs visi mirsim, vai es nokļūšu līdz viņam vai ne. Bet, ja es atgriezīšos, es aiz­iešu pie tevis, lai, kā nākas, pateiktos, karali Jorek Bērnison.

Viņa uzlika roku lācim uz galvas. Dzīvnieks ļāvās un viegli pamāja.

-   Uz redzēšanos, Lira Sudrabmēle, viņš teica.

Sirdij mīlas sāpēs saraujoties, meitene pagriezās un

devās pāri tiltiņam. Sniegs krakšķēja zem Liras soļiem, un Panteleimons pacēlās gaisā un pārlaidās pāri tiltam, lai, otrpus nolaidies sniegā, uzmundrinātu viņu. Mei­tene spēra soli pēc soļa, prātodama, vai labāk būtu ātri pārskriet pāri un tad lēkt uz otru malu vai iet lēnām kā tagad un censties spert pēc iespējas vieglākus soļus. Pašā vidū sniegs atkal bīstami iekrakšķējās; tieši viņai pie kājām atdalījās sniega klucis un ievēlās bezdibeni, bet tiltiņš iegrima vēl par kādiem pāris centimetriem.

Lira pamira. Otrā pusē Panteleimons kā leopards notupās, gatavs lēcienam.

Tiltiņš izturēja. Viņa spēra vēl vienu soli, tad vēl vienu, tad juta, ka pamats zem kājām zūd, un, no visa spēka atspērusies, lēca. Meitene nostiepās uz vēdera visā garumā sniegā, bet aiz viņas tiltiņš svilpdams iegāzās bezdibenī.

Panteleimons ar nagiem bija stingri ieķēries viņas kažokā.

Pēc mirkļa meitene atvēra acis un aizrāpoja no aizas malas. Atpakaļceļa nebija. Lira piecēlās un pamāja ar roku lācim, kas stāvēja un vēroja notiekošo. Joreks Bērnisons arī piecēlās pakaļkājās, lai pamātu viņai, tad apgriezās un veiklā gaitā skrēja lejup, lai palīdzētu saviem biedriem cīnīties pret Koulteres kundzi un dirižablī atvestajiem kareivjiem.

Lira palika viena.

23 Cels uz zvaigznēm

Kad Joreks Bērnisons bija izzudis skatienam, Lira sajuta, ka viņu pārņem liels nespēks, un meitene akli pastiepa roku pēc Panteleimona.

-Ak, Pan, dārgais, es vairs nespēju! Es esmu tik no­bijusies un pārguruši, viss šis garais ceļš, un es esmu pārbijusies līdz nāvei! Kaut manā vietā būtu kāds cits, tik tiešām!

Liras dēmons-kaķis, silts un mierinošs, paberzējās viņai gar kaklu.

Es pat nezinu, ko mums iesākt, Lira elsoja, tā visa mums ir par daudz, Pan, mēs nevaram…

Meitene akli piespiedās viņam, šūpodamās uz priekšu un atpakaļ, un ļāva vaļu elsām, kas atbalsojās tukšajā sniega klajumā.

-    Un, pat ja ja Koulteres kundze pirmā sasniegs Rodžeru, viņu nevarēs izglābt, jo viņa aizvedis to atpa­kaļ uz Bolvangaru vai vēl ļaunāk, un atriebjoties viņi mani nogalinās… Kāpēc viņi to nodara bērniem, Pan? Vai viņi visi tik ļoti ienīst bērnus, ka vēlas tos saplosīt gabalos? Kāpēc viņi tā dara?

Bet Panteleimons nevarēja atbildēt; viņš vienīgi spēja Liru samīļot. Mazpamazām, kad baiļu vētra palē­nām noplaka, meitene atkal atguvās. Viņa taču bija Lira, nosalusi un nobijusies, protams, bet tā pati.

-   Es vēlētos, kaut… viņa iesāka un apklusa. Ar vē­lēšanos vien nepietika. Meitene pēdējoreiz dziļi ievilka elpu un bija gatava turpināt ceļu.

Mēness jau bija uzlēcis, un debesis dienvidu pusē bija pilnīgi tumšas, lai gan zvaigžņu miljoni tajās mir­goja kā dimanti uz samta auduma. Tomēr Aurora spī­dēja tūkstoškārt spožāk. Nekad vēl Lira nebija redzē­jusi to tik žilbinošu un majestātisku; gaismām vijoties un trīsuļojot, debesīs veidojās aizvien jauni brīnumi. Un aiz šī nemitīgi mainīgā gaismas plīvura skaidri iezīmējās tā cita pasaule, saules pilsēta.

Jo augstāk viņi kāpa, jo plašāk zem viņiem pletās drūmais klajums. Ziemeļu pusē bija aizsalusī jūra, šur un tur to šķērsoja ledus krāvumi, bet kopumā vienmē­rīgi balta un bezgalīga tā stiepās līdz pat pašam Ziemeļpolam un vēl tālu aiz tā. Lirai tā šķita kā neno­sakāms, nedzīvs, bezkrāsains un drūms veidojums. Austrumos un rietumos slējās kalni, to asās, robainās virsotnes līdzīgi pīķiem tiecās augšup, bet sniegotās kraujas vēju brāzmās bija kļuvušas tik asas kā zobena spals. Lira ar ilgām lūkojās uz dienvidiem, no kurienes viņa bija nākusi, vai neieraudzīs savu dārgo draugu Joreku Bērnisonu un viņa kareivjus —, bet plašajā kla­jumā nemanīja ne mazāko kustību. Meitene nevarēja saskatīt pat dirižabļa apdegušās detaļas vai asinssarkano sniegu ap nogalināto karavīru ķermeņiem.

Panteleimons pūces veidolā uzlidoja augstu gaisā un atkal nosēdās Lirai uz rokas.

-   Viņi ir tepat aiz virsotnes, viņš teica. Lords Ez­riels ir izkrāmējis visu aparatūru, bet Rodžers nespēj kustēties…

Brīdī, ka dēmons to pateica, ziemeļblāzma uzliesmoja un gaisa kā dziestoša dzimtera lampa, un izzuda pa­visam. Tomēr tumsā Lira sajuta Putekļus, it kā gaiss būtu piesātināts ar tumšiem domu aizmetņiem, pirms pati doma vēl ir dzimusi.