Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Joreks norūca komandu, un lāči tūlīt pat pārgrupējās. Mirgojošajā Auroras gaismā Lira vēroja, kā viņi veikli izņem no ragavām ugunsmetēju. Raganu kara­pulka priekšējā vienība to pamanīja un sāka uzbruku­mu, raidot uz viņiem bultas, bet lāči, paļaudamies uz savām bruņām, aši sagatavoja ierīci, kas sastāvēja no garas, augšup saliektas sviras, kuras galā bija kauss aptuveni metru diametrā, un lielas metāla tvertnes, ko ieskāva dūmi un tvaiks.

Viņa redzēja, ka izšāvās spoža liesma un lāči ķērās pie lietas. Divi pievilka garo ugunsmetēja sviru pie zemes, citi ar lāpstām sāka mest degošo vielu kausā un tad pēc komandas palaida to vaļā; augstu gaisā uzšā­vās degoša sēra masa.

Raganas bija nolaidušās tik zemu, ka trīs no viņām iekrita liesmās jau pēc pirmā šāviena, bet driz kļuva skaidrs, ka mērķēts tiek uz dirižabli. Pilots vai nu ne­bija laicīgi pamanījis ugunsmetēju, vai arī pārvērtējis tā iespējas, jo lidoja tieši lāčiem virsū, pat nedomā­dams nogriezties sāņus vai palielināt augstumu.

Tad kļuva skaidrs, ka arī dirižablī atrodas varens ierocis ložmetējs, kas uzstādīts uz piekaramā groza. Lira ieraudzīja, ka no lāču bruņām atlec dzirksteles un ka viņi aizsargājoties krīt pie zemes, tad izdzirdēja ložu sanoņu. Meitene iekliedzās bailēs.

Tas nekas, Joreks Bērnisons teica. Ar tik ma­zām lodēm bruņas nevar cauršaut.

Ugunsmetējs tika iedarbināts vēlreiz. Šoreiz kvēlo­jošā sēra masa tika tēmēta tieši augšup uz grozu un uz visām pusēm pašķīda liesmojošās dzirksteles. Dirižablis pagriezās uz kreiso pusi un, apmetis plašu loku, atkal tuvojās lāčiem, kas steidzīgi gatavoja ieroci uzbru­kumam. Dirižablim tuvojoties, ugunsmetēja strēle krakšķēdama noliecās; ložmetējs ierēcās un izspļāva lodes, divi lāči nokrita, bet Joreks Bērnisons klusi ierūcās. Kad gaisakuģis bija gandrīz virs lāču galvām, lācis izkliedza komandu, un pielādētā ierīce atkal izšāva.

Šoreiz degošā sēra masa trāpīja dirižabļa balonā. Stipro karkasu apkļāva ieeļļots zīds, kas saturēja ūdeņ­radi, un, lai gan tas bija pietiekami izturīgs pret nelielām skrambām, šis smagais trieciens bija pārāk spēcīgs. Zīds saplīsa stērbelēs, sērs reaģēja ar ūdeņradi, un šī savieno­juma rezultātā radusies liesma bija katastrofāla.

Zīds uzreiz kļuva caurspīdīgs; caur oranžsarkanajām un dzeltenajām liesmām kļuva redzams viss dirižabļa karkass, kas, kā likās, noturējās gaisā neparasti ilgi, tad ugunīgā masa it kā negribīgi gāzās lejā. No tās uz visām pusēm pašķīda uguns strēles un melni cilvēku silueti, kas krita sniegā. Raganas metās lejā, lai glābtu tos no liesmām. Minūtes laikā pēc dirižabļa notriekšanas no tā bija palikusi pāri tikai metāla dzelžu kaudze, dūmu vēr­petes un dažas dziestošas uguns liesmas.

Bet kuģī esošie karavīri un pārējie (lai gan Lira bija pārāk tālu, lai saskatītu Koulteres kundzi, viņa zināja, ka sieviete tur ir) nekavēja laiku. Ar raganu palīdzību viņi no degošā lidaparāta izvilka ložmetēju un uzsāka cīņu uz zemes.

Ejam, teica Joreks. Viņi noturēsies krietnu laiciņu.

Viņš ierēcās, un bariņš lāču atdalījās no pārējiem un uzbruka tatāru labajam flangam. Lira varēja sajust viņa vēlmi būt tur, starp šiem lāčiem, un viņas iekšējā balss bez apstājas sauca: "Ejam! Ejam!" Meitenes prātu pildīja ainas ar Rodžeru un lordu Ezrielu. Joreks Bērnisons to zināja un pagriezās uz kalnu pusi, atstā­dams lāčus cīnāmies ar tatāriem, tā nodrošinot sev un Lirai atkāpšanās ceļu.

Viņi turpināja iet. Lira koncentrēja skatienu tālumā, bet pat Panteleimona pūces acis nesaskatīja nekādu kustību kalna, kurp viņi devās, tuvumā. Tomēr lorda Ezriela ragavu sliedes bija skaidri redzamas, un Joreks ātri steidzās pa tām, lēkšodams caur sniegu un augstu izsvaidīdams to aiz sevis skrējienā. Lai kas ari bija noticis, tas bija jau aiz muguras. Lirai tā bija pagātne. Meitenei likās, ka viņa uz visiem laikiem pamet šo pasauli, tik saspringta un koncentrējusies viņa bija, tik augstu jau viņi bija uzkāpuši, tik savāda un baisa šķita no augšas plūstošā gaisma.

-   Jorek, viņa teica, — vai tu atradīsi Lī Skorsbiju?

-   Dzīvu vai mirušu, bet atradīšu.

-   Un ja tu satiec Serafinu Pekkalu…

-   Es viņai pateikšu to, ko tu liki.

-   Paldies, Jorek, — meitene teica.

Kādu laiku viņi gāja klusēdami. Lira juta, ka ieslīgst tādā kā transā, kad nav vēl iemigusi, bet arī nomodā vairs ne, tas bija kā sapnis, kā vīzija, kurā lāči it kā nesa viņu uz zvaigžņu pilsētu.

Viņa jau gribēja to pateikt Jorekam Bērnisonam, kad lācis samazināja tempu un apstājās.

-   Sliedes iet tālāk, Joreks Bērnisons teica, bet es tur netieku.

Lira nolēca no lāča muguras un apstājās viņam bla­kus, lai palūkotos. Viņš stāvēja bezdibeņa malā. Vai tā bija plaisa ledājos vai klinšu aiza to nevarēja saprast un tam arī nebija lielas nozīmes; skaidrs bija viens tās sienas sniedzas lejup neizmērojama dziļumā.

Lorda Ezriela kamanu sliedes nonāca pie kraujas… un gāja tālāk, pāri presēta sniega tiltiņam.