Читаем Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa полностью

Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Liru smacēja bēdas. Un arī dusmas meitene būtu varējusi savu tēvu nogalināt. Ja Lira spētu izraut sirdi no viņa krūtīm, viņa tūlīt pat tā rīkotos par to, ko tēvs bija nodarījis Rodžeram. Un viņai. Lords Ezriels bija apmānījis viņu kā viņš tā drīkstēja?

Meitene joprojām turēja Rodžeru savās rokās. Panteleimons kaut ko teica, bet Liras prāts bija tik iekarsis, ka meitene neko nedzirdēja, līdz dēmons ieķērās ar saviem meža kaķa nagiem viņai mugurā un piespieda atjēgties.

Lira samirkšķināja acis.

- Ko? Kas ir?

- Putekļi.

- Par ko tu runā?

- Putekļi. Lords Ezriels grib atklāt Putekļu izcelšanās avotu un iznīcināt to, vai ne?

- Tā viņš teica.

- Un Ziedojumu padome, Baznīca, Bolvangara un Koulteres kundze, un pārējie viņi visi grib to iznīcināt, vai ne?

- Jā… Vai apturēt Putekļu iedarbību uz cilvēkiem… Kāpēc tu tā jautā?

- Tāpēc, ka, ja vini visi domā, ka Putekļi ir slikti, tiem jābūt labiem.

Meitene klusēja. Viņai aizžņaudzās kakls.

Panteleimons turpināja:

- Mēs esam dzirdējuši viņus visus runājam par Putekļiem, un visi baidās no tiem. Vai zini, ko tas nozīmē? Mēs ticējām viņiem, lai gan redzējām, ka tas, ko viņi dara, ir nežēlīgi, ļauni un nepareizi… Arī mēs domājām, ka Putekļi ir slikti, jo tā teica pieaugušie un viņi taču zina, ko runā. Bet ja nu tā nav? Un ja nu…

Meitene pabeidza vienā elpas vilcienā: Jā! Un ja nu tie patiešām ir labi…

Dēmona zaļajās meža kaķa acīs Lira ieraudzīja pašas uztraukuma atspoguļojumu. Meitenei noreiba galva, it kā visa pasaule zem viņas būtu sākusi griezties.

Ja Putekļi bija laba lieta… Ja tos vajag uzmeklēt, priecāties par tiem un līksmot…

- Mēs arī varētu tos meklēt, Pan! Lira teica.

Tieši to viņš bija vēlējies dzirdēt.

- Mēs varētu tur ierasties pirms lorda Ezriela, dēmons turpināja, un…

Aptvēruši, cik varens ir šāds mērķis, abi apklusa. Lira palūkojās spožajās debesīs. Meitene aptvēra, cik viņi ir niecīgi — abi ar dēmonu salīdzinājumā ar Visuma varenību un plašumu un cik maz viņi zina par tā neaptveramajiem noslēpumiem.

- Mēs varētu, Panteleimons mēģināju Liru pārliecināt. Padomā, kādu ceļu mēs jau esam paveikuši, vai ne? Un arī to mēs varētu.

—Bet mēs būsim vieni. Joreks Bērnisons nevarētu mums pievienoties un palīdzēt. Nedz arī Ferders Korems, Serafina Pekkala vai Lī Skorsbijs neviens.

— Nu tātad mēs paši. Nav jau svarīgi. Mēs taču neesam vieni ne tā kā…

Lira saprata, ko Panteleimons gribēja teikt: ne tā kā Tonijs Makarioss; ne tā kā tie nabaga vientuļie dēmoni Bolvangarā; mēs joprojām esam viens vesels; mēs esam divi, bet kopā viens.

- Un mums ir aletiometrs, meitene teica. Jā. Es saprotu, ka mums tas jādara. Mēs dosimies turp un meklēsim Putekļus, un, kad būsim tos atraduši, mēs zināsim, ko iesākt.

Rodžera ķermenis nekustīgi gulēja viņas rokās. Lira uzmanīgi nolaida to sniegā.

- Un mēs to paveiksim, viņa teica.

Lira pagriezās. Aiz muguras palika sāpes, nāve un bailes; priekšā viņus gaidīja cerības, briesmas un neizdibināmi noslēpumi. Taču viņi nebija vieni.

Un tā Lira un viņas dēmons atstāja dzimto pasauli pacēla acis uz sauli un nozuda debesīs.

Pirmās gramatas beigas

<p id="AutBody_0bookmark52">SATURS</p>

PIRMĀ DAĻA: Oksforda………………………………… 7

1. Karafe ar tokajieti…………………………………………….. 7

2. Ziemeļu ideja……………………………………………… 23

3. Liras dzīve Džordanas koledžā……………………. 41

4. Aletiometrs……………………………………………………… 78

5. Kokteiļu vakars………………………………………….. 95