Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

Viņš piecēlās kopā ar savu dēmonu lepnu, skaistu un plēsīgu. Lira nekustīgi sēdēja. Viņai bija bail no sava tēva, un viņa ar to bezgalīgi lepojās. Meitenei likās, ka tēvs ir traks, bet vai viņai par to spriest?

-   Ej gulēt, lords Ezriels teica. Torolds tev parādīs, kur ir tava gulta.

Viņš piecēlās, lai aizietu.

-   Jūs nepaņēmāt aletiometru, Lira teica.

-   Ak jā. Patiesībā pašlaik man to nemaz nevajag, viņš teica. Un man no tā tāpat ir maz labuma, ja nav skaidrojošo grāmatu. Zini, es domāju, ka koledžas direktors to deva tieši tev. Vai viņš tiešām teica, ka tev tas jāatdod man?

-    Nu jā! Lira atbildēja. Bet tad pārdomāja visu un aptvēra, ka patiesībā direktors nemaz nebija lūdzis to darīt viņa pati visu laiku to bija pieņēmusi kā faktu, jo kāpēc gan citādi viņš meitenei būtu to devis? Nē, — Lira teica. Es nezinu. Es domāju…

-   Nu, man tas nav vajadzīgs. Tas ir tavs, Lira.

-   Bet…

-   Arlabunakti, bērns.

Meitene bija pārāk apmulsusi, lai spētu izteikt tos daudzos, svarīgos jautājumus, kas bija viņai uz mēles, tāpēc tikai paņēma aletiometru un ietina to melnajā samta audumā. Tad apsēdās pie kamīna un lūkojās, kā tēvs aiziet.

22 Nodevība

Lira pamodās no tā, ka kāds svešinieks raustīja viņu aiz rokas, un, kad Panteleimons uzlēca kājās un iebrēcās, viņa atpazina Toroldu. Sulainis turēja petro­lejas lampu, un viņa rokas drebēja.

-   Jaunkundz, jaunkundz, celieties ātri augšā! Es ne­zinu, ko lai dara. Viņš man neatstāja nekādus norādī­jumus. Man liekas, ka viņš ir sajucis prātā.

-   Ko? Kas noticis?

-    Lords Ezriels, jaunkundz. Kad jūs aizgājāt gulēt, viņam uznāca kaut kas līdzīgs delīrijam. Es nekad viņu nebiju redzējis tādā stāvoklī. Viņš sapakoja visus savus instrumentus un baterijas kamanās, iejūdza suņus un aizbrauca. Un viņš aizveda zēnu, jaunkundz!

-   Rodžeru? Viņš aizveda Rodžeru?

-   Lords Ezriels lika man viņu pamodināt un saģērbt, un man ne prātā nenāca viņam iebilst es nekad to neesmu darījis. Zēns visu laiku taujāja par jums, jaun­kundz, bet lords Ezriels lika viņam braukt vienam. Jūs atceraties, kad jūs pirmoreiz ienācāt pa durvīm, jaun­kundz? Viņš ieraudzīja jūs un negribēja ticēt savām acīm, un lika jums iet prom.

No noguruma un bailēm Lirai galvā bija īsts jucek­lis, tāpēc viņa jautāja: Nu? Un?

-   Tas tāpēc, ka viņam vajadzēja pabeigt eksperimentu, jaunkundz! Bet, kad lordam Ezrielam kaut ko vajag, viņam tikai jāpavēl un…

Tagad Lirai galvā viss dunēja un sanēja, it kā viņa censtos apslāpēt kādu domu, kas pārvarēm lauzās smadzenēs.

Meitene izkāpa no gultas un pasniedzās pēc drēbēm, bet tad pēkšņi sabruka, un viņu sagrāba izmisīgas elsas. Lira tās centās apslāpēt, bet tas bija spēcīgāks par viņu it kā pats izmisums lauztos uz āru. Viņa atcerējās tēva vārdus: Enerģētiskā saikne, kas savieno ķermeni ar vina dēmonu, ir neticami spēcīga; un, lai uz­celtu tiltu starp divām pasaulēm, nepieciešama feno­menāla enerģija…

Meitene saprata, ko bija izdarījusi.

Viņa bija mērojusi visu šo ceļu, lai kaut ko nodotu lor­dam Ezrielam, domādama, ka zina, ko viņam vajag; bet tas nemaz nebija aletiometrs. Viņam bija vajadzīgs bērns.

Vina bija atvedusi viņam Rodžeru.

Tāpēc tēvs bija iesaucies: "Es tevi te neesmu saucis!", kad ieraudzīja meiteni. Viņš bija sūtījis pēc bērna, un liktenis bija atvedis viņa paša meitu. Vai vismaz lords Ezriels tā domāja, līdz meitene atkāpās sāņus un viņš ieraudzīja Rodžeru.

Kādas mokas! Lirai bija licies, ka viņa glābj Rodžeru, bet īstenībā viņa bija darījusi visu, lai nodotu to…

Lira drebēja un elsoja emociju uzplūdā. Tas nevarē­ja būt tiesa.

Torolds mēģināja viņu mierināt, bet viņš nesaprata šī bēdu izvirduma cēloņus, tāpēc varēja vienīgi līdzjū­tīgi glaudīt meitenes plecu.

Joreks… viņa elsoja, atgrūzdama sulaini. Kur ir Joreks Bērnisons? Lācis? Vai viņš joprojām gaida ārā?

Sirmais vīrs bezpalīdzīgi paraustīja plecus.

-    Palīdziet man! viņa teica, drebēdama bailēs un pēkšņi uznākušā vājumā. Palīdziet man saģērbties. Man jāiet. Tūlīt pat! Ātri!

Sulainis nolika lampu un darīja, kā meitene teica. Dodot pavēles, viņa atgādināja savu tēvu. Meitenes seja bija mikla no asarām, bet lūpas drebēja.

Panteleimons tai laikā staigāja pa istabu, vēcinā­dams asti, un viņa kažoks gandrīz vai dzirksteļoja. Torolds pasteidzās atnest Liras stīvās, dvakojošās zvērādas un palīdzēja saģērbties. Tikko visas pogas un cilpas bija aizpogātas, meitene devās uz durvīm. Auk­stais ziemeļu gaiss sagrāba viņu pie rīkles kā ass nazis, un asaras uz vaigiem acumirklī sasala.

-   Jorek! viņa sauca. Jorek Bērnison! Nāc šurp, tu man esi vajadzīgs!

Atskanēja sniega švīkoņa, metāla žvadzoņa, un lācis bija klāt. Viņš bija mierīgi gulējis zem krītošā sniega. Luktura gaismā, ko turēja Torolds, Lira ieraudzīja gareno lāča purnu, lielās, melnās acis, mirdzošo, balto spalvu zem rūsganmelnā metāla, un viņai sagribējās lāci apkampt un piespiesties pie dzelzs bruņām un ledus gabaliņiem klātā kažoka.

-   Nu? viņš jautāja.