Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

No visu ietverošās tumsas atskanēja bērna balss:

-   Lira! Lira!

-   Es nāku! meitene atsaucās un klunkurēja augšup, klupdama, krizdama, cīnīdamās pēdējiem spēkiem, bet piespiezdama sevi uzkāpt spokainā, baltā sniega virsotnē.

-   Lira! Lira!

-   Tūlīt būšu klāt! viņa elsa. Tūlīt, Rodžer!

Uztrauktais Panteleimons strauji mainīja veidolus:

viņš bija te lauva, te sermuliņš, te ērglis un meža kaķis, tad zaķis, salamandra, pūce, leopards dēmons pieņēma visas formas, kādas vien zināja; tas bija vei­dolu kaleidoskops šeit, Putekļos.

-   Lirai

Nu jau meitene bija galā un redzēja, kas notiek.

Kādus piecdesmit metrus tālāk zem zvaigžņotās de­bess lords Ezriels vija kopā divas virves, kas veda uz apgāztajām kamanām. Bija sakrautas baterijas, burkas un dažādi aparāti, viss jau aukstumā apsarmo­jis. Vīrietis bija ģērbies biezā kažokā, un viņa seju izgaismoja petrolejas lampas gaisma. Blakus savam saimniekam sēdēja lorda Ezriela dēmons, saritinājies kā sfinksa, viņa skaistais, plankumainais kažoks lais­tījās spēkā un aste slinki slīdēja pa sniegu.

Mutē tas turēja Rodžera dēmonu.

Mazais radījums cīnījās, locījās, sitās ar spārniem te viņš bija putns, te suns, tad atkal kaķis, žurka, tad atkal putns, visu laiku saukdams Rodžeru, kas atradās pāris metru tālāk, izmisīgi cenzdamies atbrīvoties no saitēm, kas cieši žņaudza ķermeni, un raudādams no sāpēm un aukstuma. Zēns izkliedza sava dēmona vārdu un sauca Liru. Rodžers pieskrēja pie lorda Ez­riela un raustīja viņu aiz rokas, bet tas atgrūda zēnu sāņus. Viņš mēģināja vēlreiz, raudādams un lūgda­mies, krizdams ceļos un elsodams, bet lords Ezriels, pat nepaskatījies, notrieca viņu zemē.

Viņi stāvēja uz pašas klints kraujas. Zem viņiem bija vienīgi bezgalīga tumsa. Un tur — simtiem metru zemāk atradās vien aizsalusi jūra.

Lira to visu saskatīja zvaigžņu gaismā, bet tad lords Ezriels savienoja vadus un atkal spoži iedegās Aurora. Kā žilbinoša dzirkstele, kas uzplaiksni starp divām spailēm, tikai tūkstoš kilometru augstumā un desmit tūkstoš kilometru garumā tā dega, vijās, plandīja, viļņojās varenā ūdenskritumā.

Viņš to vadīja…

Vai arī ņēma tās enerģiju, jo no varenas spoles, kas atradās ragavās, stiepās vads uz pašām debesīm. No tumsas lejup metās krauklis, un Lira zināja, ka tas ir raganas dēmons. Ragana palīdzēja lordam Ezrielam, viņa būs uznesusi vadu padebešos.

Tad atkal iedegās ziemeļblāzma.

Lords Ezriels bija gandrīz gatavs.

Viņš pagriezās pret Rodžeru un pamāja viņam. Zēns paklausīgi gāja, purinot galvu, lūdzoties, raudot, bet bezpalīdzīgi ejot aizvien tuvāk.

— Nē! Bēdz! Lira kliedza un pa nogāzi metās lejup pie viņa.

Panteleimons gāzās virsū sniega leopardam un iz­rāva Rodžera dēmonu tam no zobiem. Sniega leopards uzsāka viņa vajāšanu, Panteleimons palaida vaļā otru dēmonu, un abi jaunie kopā, pārspēdami viens otru veiklībā, cīnījās pret milzīgo, plankumaino zvēru.

Tas cirta viņiem ar asajiem nagiem, un sniega leo­parda rēcieni bija skaļāki pat par Liras kliedzieniem. Arī abi bērni cīnījās pret to pareizāk sakot, pret tumšo domu ēnām, kas neskaidri vīdēja gaisā un Pu­tekļu straumēs kļuva aizvien intensīvākas…

Bet augšā šūpojās Aurora, nemitīgi izgaismodama te ēku, te ezeru, te palmu rindu, tas viss šķita tik tuvu, it kā butu iespējams iekāpt no vienas pasaules otrā.

Lira pielēca kājās un saķēra Rodžera roku.

Meitene vilka viņu, cik stipri vien spēja, un bērniem izdevās izrauties no lorda Ezriela un roku rokā aizbēgt, bet Rodžers kliedza un raustījās, jo leopards atkal bija saķēris viņa dēmonu. Lira pazina šīs sirdi plosošās sāpes un mēģināja apstāties.

Bet viņi to nespēja.

Zem viņiem slīdēja klints.

Visa sniega pamatne neglābjami slīdēja lejup…

Bet lejā, simtiem metru zem viņiem, bija aizsalusi jūra… -LIRA!

Sirdis sita…

Rokas cieši satvērušas viena otru…

Bet augšā šis milzu brīnums.

Pēkšņi zvaigznēm piebērtās debesu velves pāršķēla itin kā šķēps.

Gaismas strūkla, tīras enerģijas strūkla kā bulta, kas izšauta no milzīga loka, traucās augšup. Daudz­krāsainās Auroras gaismas priekškars tika pārrauts; Visumu no viena gala līdz otram satricināja griezīga, plosoša, ārdoša skaņa; debesīs parādījās ceļš…

Uzspīdēja saule!

Saule apspīdēja zeltaina pērtiķa spalvu…

Sniega blāķis zem kājām vairs neslīdēja varbūt neredzama klints radze bija to aizturējusi. Lira ierau­dzīja, ka augšā, virsotnē uz nomīdītā sniega, pie leo­parda no gaisa nolec zeltains pērtiķis un abiem varena­jiem dēmoniem uzbožas spalva, piesardzīgi aplūkojot vienam otru. Pērtiķa aste bija izstiepta, bet leopards savējo majestātiski kūļāja gar sāniem. Tad pērtiķis nedroši pastiepa ķetnu, leopards graciozā atzinībā no­lieca galvu un abi pieskārās viens otram…

Lira novērsa skatienu un ieraudzīja Koulteres kundzi lorda Ezriela apskāvienos. Viņus iekļāva gais­ma kā spēcīga un dzirksteļojoša enerģija. Lira nespēja aptvert, kā tas varēja notikt, Koulteres kundze bija tikusi pāri bezdibenim un panākusi viņu…

Viņas vecāki ir kopā!

Un tik kaislīgi apskāvušies — neticami!