Читаем Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa полностью

Meitenes acis bija plaši ieplestas. Rodžers gulēja viņai rokās kluss, mierīgs, bez dzīvības. Lira izdzirdēja vecākus runājam.

Māte teica: Viņi nekad to neatļaus…

Tēvs atvaicāja: — Neatļaus? Mums nevajag neviena atļaujas, mēs neesam bērni. Es izdarīju tā, ka pāri tikt var katrs, kurš vien vēlas.

-   Viņi aizliegs to darīt! Viņi nogriezīs ceļu un izslēgs no Baznīcas visus, kas to mēģinās!

-    Gribētāju būs pārāk daudz. Viņi tos nespēs ap­turēt. Tas nozīmēs Baznīcas galu, Marisa, Maģistērija galu, gadsimtiem ilgās tumsības galu! Palūkojies uz to gaismu tur augšā tā ir citas pasaules saule! Sajūti tās siltumu uz savas ādas!

-   Viņi ir stiprāki par visiem, Ezriel! Tu nezini…

-    Es nezinu? Neviens uz pasaules nezina labāk par mani, kāds Baznīcai ir spēks! Bet šeit tās spēki ir par vājiem. Putekļi jebkurā gadījumā visu izmainīs. Tas vairs nav apturams.

-   Vai to tu vēlējies? Nobeigt mūs visus, noslāpēt ar grēku un tumsu?

-   Es gribēju izlauzties no šejienes, Marisa! Un es to esmu izdarījis. Nu paskaties uz šīm palmām, kas šalc pludmalē! Vai tu jūti šo vēju? Vējš no citas pasaules! Sajūti to savos matos, savā sejā…

Lords Ezriels noņēma kapuci no Koulteres kundzes galvas un pagrieza to pret debesīm, ar rokām glāstī­dams sievietes matus. Lira skatījās, elpu aizturējusi un nespēdama pakustēties.

Koulteres kundze piekļāvās lordam Ezrielam pie krū­tīm kā pēkšņā reibumā un izmisusi papurināja galvu.

-   Nē… nē… viņi nāk šurp, Ezriel, — viņi zina, kur es esmu…

-   Tad nāc man līdzi, prom no šīs pasaules!

-   Es neuzdrošinos…

-    Tu? Neuzdrošinies? Tavs bērns gan nāktu. Tavs bērns uzdrošinātos visu, jo ir drosmīgāks par savu māti.

-    Tad ņem viņu sev līdzi. Viņa vairāk ir tavs nekā mans bērns, Ezriel.

-   Ne gluži. Tu viņu paņēmi; tu gribēji viņu izveidot. Toreiz tev Lira bija vajadzīga.

-   Viņa bija pārāk mežonīga, pārāk spītīga. Es pārāk vēlu… Bet kur Lira ir tagad? Es sekoju viņai pa pēdām…

-    Tu Liru joprojām gribi? Divreiz tu mēģināji viņu noturēt, un divreiz viņa no tevis aizmuka. Ja es būtu Liras vietā, es atkal bēgtu prom, drīzāk bēgtu nekā dotu tev vēl trešo iespēju.

Viņš joprojām turēja sievietes galvu savās rokās, tad pēkšņi pieplaka viņas lūpām kaislīgā skūpstā. Lirai likās, ka šis skūpsts drīzāk ir nežēlīgs nekā mīlas pilns. Meitene palūkojās uz dēmoniem un ieraudzīja savādu skatu sniega leopards sasprindzis, ar nagiem ieķēries zeltainā pērtiķa kažokā, bet tas svētlaimē bija bezspēcīgi pamiris sniegā.

Koulteres kundze asi atgrūda vīrieti un sacīja: Nē, Ezriel, — mana vieta ir šajā pasaulē, ne tajā…

-    Nāc man līdzi! viņš nepacietīgi, valdonīgi teica. Nāc man līdzi, un strādāsim kopā!

-   Mēs nevarētu strādāt kopā, tu un es.

-   Nē? Kopā mēs spētu sadalīt Visumu daļās un atkal tās savienot, Marisa! Mēs noskaidrotu Putekļu rašanās avotu un iznīcinātu to uz visiem laikiem! Un tu vēlies piedalīties šajā varenajā atklājumā, neliedzies! Tu vari man melot par visu citu, par Ziedojumu padomi, par saviem mīļākajiem jā, es zinu par Borīlu, un man vienalga -, par Baznīcu, pat par mūsu bērnu, bet ne­melo man par to, ko tu tiešām vēlies…

Viņu lūpas sakļāvās karstā skūpstā, un dēmoni uzsāka trakulīgu rotaļu sniega leopards apvēlās uz muguras, bet pērtiķis kasīja viņa kaklu; leopards lab­sajūtā dobji rūca.

-   Ja es nenākšu, tu darīsi visu, lai mani iznīcinātu, teica Koulteres kundze, atrāvusies no viņa.

-    Kāpēc lai es vēlētos tevi iznīcināt? lords Ezriels smiedamies atbildēja, un gaisma no citas pasaules ap­mirdzēja viņa galvu. Nāc man līdzi, strādāsim kopā, un tad man nebūs vienalga, vai tu esi dzīva vai mirusi. Paliec šeit, un tu man būsi vienaldzīga. Nemāni sevi es vairs ne sekundi nedomāšu par tevi. Nu, nāc man līdzi vai ari paliec un dari savas nekrietnības šajā pasaulē.

Koulteres kundze svārstījās; viņas plaksti bija ciet, viņa šūpojās, it kā zaudēdama samaņu, bet līdzsvaru saglabāja un atkal atvēra acis tajās bija neizmēroja­mas, saldas skumjas.

-   Nē, viņa teica. Nē.

Dēmoni atkal bija šķirti. Lords Ezriels noliecās un spēcīgi satvēra sniega leoparda kažoku. Tad viņš pa­griezās un, ne vārda neteicis, aizgāja. Zeltainais pēr­tiķis ielēca Koulteres kundzes rokās, klusi izdvesdams bēdīgas skaņas un tiekdamies pēc sniega leoparda, bet viņa saimnieces seju klāja asaras. Lira redzēja, kā tās mirdzēja, asaras bija īstas.

Tad viņas māte pagriezās, drebēdama klusās elsās, devās lejup pa kalnu un izzuda meitenes skatienam.

Lira vēsi noraudzījās viņai pakaļ, tad pavērsa ska­tienu augšup uz debesīm.

Tādus brīnumus viņa vēl nebija redzējusi. Tukša un klusa, it kā tikko uzcelta un gaidot savus iedzīvotājus vai arī aizmigusi un alkstot, lai to uzmodina, debesīs gulēja pilsēta. Saule no tās pasaules iespīdēja šajā, iekrāsojot Liras rokas zeltainas, kausējot ledus gabaliņus uz Rodžera kapuces, padarot zēna bālos vaigus caurspīdīgus un laistoties viņa atvērtajās, neko neredzošajās acīs.

Перейти на страницу:

Похожие книги