Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-    Mums jānoķer lords Ezriels. Viņš ir aizvedis Ro­džeru un grib… briesmīgi to iedomāties… ak, Jorek, es tevi lūdzu, dārgais, steidzamies!

-    Tad nāc, lācis teica, un meitene uzrāpās viņam mugurā.

Nebija vajadzības jautāt, uz kurieni doties, kamanu sliedes veda ārā no pagalma un prom pa līdzenumu, tāpēc Joreks tām sekoja. Lira jau bija tā pieradusi pie viņa kustībām, ka automātiski noturēja līdzsvaru. Lācis skrēja pa dziļo sniegu tik ātri kā nekad, un bruņu plāksnes zem meitenes šūpojās vienmērīgā ritmā.

Aiz viņiem ātrā tempā sekoja citi lāči, velkot līdzi ugunsmetēju. Ceļš bija labi saskatāms, jo augstu spī­dēja mēness. Spīdekļa gaisma pār sniegotajiem klaju­miem bija tik spoža, ka pasaule izskatījās tāda kā no gaisa balona — sudrabota un dziļi melna.

Lorda Ezriela kamanu sliedes veda tieši uz nelielas kalnu grēdas pusi to asās, savādās kontūras stiepās debesīs, tik melnās kā samta audums, kurā bija ietīts aletiometrs. No pašām kamanām nebija ne vēsts vai arī kaut kāda kustība pavīdēja pašā augstākajā virsot­nē? Lira sasprindzināja redzi un cieši lūkojās tumsā, bet Panteleimons uzlidoja tik augstu, cik spēja, un lika lietā savu vērīgo pūces skatienu.

-   Jā, viņš teica, nolaidies uz meitenes rokas, tur ir lords Ezriels, un viņš trakoti dzen suņus, bet kama­nās var redzēt sēžam bērnu…

Lira juta, ka Joreka Bērnisona gaita izmainās. Kaut kas bija piesaistījis viņa uzmanību. Lācis samazināja tempu un snaikstīja galvu uz visām pusēm.

-   Kas ir? — Lira jautāja.

Viņš neatbildēja. Lācis saspringti klausījās, lai gan meitene neko nedzirdēja. Un tad viņa saklausīja no­slēpumainu, ļoti tālu šalkoņu un vibrēšanu. Nez no kurienes ziemeļu debesīs nolaidās drebošs, mirdzošs priekškars. Miljardi un triljoni uzlādētu daļiņu un, iespējams, kā viņa iedomājās, Putekļu uzbūra neie­domājamu mirdzumu atmosfēras augšējos slāņos. Šis bija visapbrīnojamākais un varenākais skats, kādu Lira jebkad bija redzējusi, it kā pati ziemeļblāzma zinātu par tuvojošos drāmu lejā un vēlētos to izgaismot ar vissatriecošākajiem līdzekļiem.

Bet neviens no lāčiem nelūkojās augšup — viņu uz­manību piesaistīja kaut kas uz zemes. Ne jau ziemeļ­blāzma bija pievērsusi Joreka uzmanību. Viņš sastinga uz vietas, un Lira nošļūca no tā muguras, zinādama, ka jādod lācim brīvu vaļu ļauties sajūtām. Kaut kas bija viņu satraucis.

Lira palūkojās apkārt, atpakaļ uz plašo klajumu, kas veda uz lorda Ezriela māju, tad uz klinšu grēdu, ko viņi tikko bija šķērsojuši, bet neko neredzēja. Ziemeļ­blāzma kļuva aizvien izteiktāka. Pirmie plīvuri ietrī­sējās un atvirzījās sāņus, virs tiem robaini aizkari at­vērās un aizvērās, to apjoms un spožums pieauga ik minūti; loki un cilpas virpuļoja no vienas horizonta malas līdz otrai, mirdzošām arkām skarot pašu zenītu. Tik skaidri kā nekad viņa varēja sadzirdēt varenu, netveramu spēku dziedošo šņākoņu un švīkstoņu.

Raganas! iesaucās lācis, un Lira priecīga un at­vieglota pagriezās.

Bet te viņu zemē notrieca smagais lāča purns, un mei­tene, pat nespēdama iekliegties, noelsās un notrīcēja, jo tur, kur viņa tikko bija stāvējusi, ieurbās bulta ar zaļu spalvu. Tā gandrīz vai līdz galam bija ietriekusies sniegā.

Nevar būt! Lira neticīgi nodomāja, bet tā bija tais­nība, jo vēl viena bulta atlēca no virs viņas esošā Jo­reka bruņām. Šīs nebija Serafīnas Pekkalas raganas, tās bija no cita klana. Raganas riņķoja virs viņiem, kāds ducis vai vairāk, nolaidās zemāk, lai izšautu, tad atkal pacēlās augšup, un Lira lamāja viņas visiem iespējamiem vārdiem.

Joreks Bērnisons deva īsas pavēles. Bija skaidrs, ka lāčiem ir pieredze šādās cīņās ar raganām, jo tie uzreiz ieņēma aizstāvības pozīciju, bet raganas gatavojās uzbrukumam. Trāpīt viņas varēja tikai no neliela augs­tuma, tāpēc, lai taupītu bultas, tās nolaidās zemāk, izšāva no viszemākā punkta un tūlīt pat pacēlās aug­šup. Kad raganas atradās zemākajā punktā un rokas tām bija aizņemtas ar bultām, viņas bija visvieglāk ievainojamas, tāpēc lāči lēca augšup un mēģināja ar ķetnām tās noraut zemē. Dažas raganas tika notriek­tas un tūlīt pat nobeigtas.

Lira paslēpās aiz akmens un vēroja šo cīņu. Daži šāvieni tika raidīti arī uz viņu, bet tie netrāpīja. Tad meitene, palūkojoties augšup uz debesīm, ieraudzīja, ka lielākā daļa bara pagriežas un lido prom.

Ja arī viņa sajuta atvieglojumu, tas nebija uz ilgu laiku. Tur, kurp raganas aizlidoja, tās sagaidīja vēl daudz citu spīganu, kas pievienojās pirmajām, un starp viņām varēja saskatīt mirgojošas uguntiņas. Un tad pāri Svalbāras sniegotajam plašumam ziemeļblāzmas gaismā Lira izdzirdēja skaņu, kas iedvesa šausmas. Tā bija dobjā gāzes dzinēja rūkoņa. Šurp steidzās diri­žablis ar Koulteres kundzi un viņas karapulku.