Ziemeļblāzma Triloģijas tumŠĀs matĒrijas pirmā daļa

-   Tu ej pirmais, Lira teica. Es gaidīšu ārpusē, tad parunāsimies.

Rodžers, viebdamies un elsdams no karstuma, iekāpa vannā un sāka mazgāties. Viņi bieži bija kopā pel­dējušies kaili, dauzoties ar citiem bērniem Aisisā vai Červelā, bet tagad bija citādi.

-    Man bail no tava tēvoča, Rodžers teica caur at­vērtajām durvīm. Tas ir, no tava tēva.

-    Labāk joprojām sauc viņu par manu tēvoci. Man arī no viņa dažbrīd bail.

-    Kad mēs tikko ienācām, viņš mani vispār nepa­manīja. Lords Ezriels redzēja tikai tevi. Ieraugot mani, viņš pārbijās, tad uzreiz nomierinājās.

-   Viņš vienkārši bija šokēts, — Lira teica. — Jebkurš tāds būtu, ieraugot kādu, ko nav gaidījis. Pēdējo reizi viņš mani bija redzējis koledžas atpūtas telpā. Tam bija jābūt šokam.

-    Nē, Rodžers teica, te ir kas vairāk. Viņš uz mani skatījās kā vilks vai kas tamlīdzīgs.

-   Tev būs izlicies.

-   Nemaz. Man no viņa vairāk bail nekā no Koulteres kundzes, patiešām.

Viņš noskalojās. Lira izņēma aletiometru.

-    Vai gribi, lai es simbolu rādītājam par to pajau­tāju? meitene vaicāja.

-   Nu, nezinu. Ir lietas, ko labāk nezināt. Man liekas, ka viss, ko esmu uzzinājis, kopš Oksfordā ieradās Gobleri, ir bijis vienīgi slikts. Nav bijis nekā laba, kas ilgtu vairāk par piecām minūtēm. Lūk, vanna tas ir labi, tur jauks dvielis karājas, pēc piecām minūtēm es tajā noslaucīšos un no­domāšu: nebūtu slikti paēst, bet neko tālāk uz priekšu. Kad būšu paēdis, domāšu, kā nokļūt ērtā gultiņā. Bet, ko tālāk, es nezinu, Lira. Mēs esam piedzīvojuši šausmu lietas, vai ne? Un rādās, ka tas nav viss. Tāpēc labāk ne­zināt, kas sagaida nākotnē. Labāk dzīvot tagadnē.

-   Jā, Lira teica nogurušā balsī. Reizēm es jūtos tāpat.

Viņa vēl brīdi paturēja aletiometru rokās, vairāk gan mierinājumam; meitene negrozīja ritentiņus un nesekoja garā rādītāja gaitai. Panteleimons klusi vēroja viņus.

Pēc tam kad abi bērni bija nomazgājušies, iekoduši maizi ar sieru un iedzēruši mazliet vīna un karsta ūdens, kalpotājs Torolds noteica: Puisēns dosies pie miera. Es viņam parādīšu, kur jāiet. Viņa labdzimtība lords aicina jūs uz bibliotēku, Liras jaunkundz.

Lira satikās ar lordu Ezrielu telpā, pa kuras logiem pavērās skats tālu lejup uz aizsalušo jūru. Plašā ka­mīnā kurējās ogles, petrolejas lampas gaisma bija sa­mazināta, tāpēc nekas netraucēja sarunām mājīgajā telpā, arī ārā pavērās mierīga, zvaigžņota panorāma. Dziļi ieslīdzis atzveltnes krēslā pie kamīna, lords Ez­riels aicināja Liru apsēsties viņam pretī.

-   Tavs draugs Joreks Bērnisons ārā atpūšas, viņš teica. — Lācis dod priekšroku aukstumam.

-    Vai viņš izstāstīja jums par divkauju ar Jofuru Raknisonu?

-   Sīkumos ne. Bet es sapratu, ka tagad viņš ir Sval­bāras karalis. Vai tā ir tiesa?

-   Protams, Joreks nekad nemelo.

-   Liekas, ka viņš ir uzņēmies pienākumu tevi apsargāt.

-     Nē. Džons Fā lika viņam mani pieskatīt, tāpēc Joreks to dara. Viņš seko Džona Fā pavēlēm.

-   Kāds Džonam Fā ar to sakars?

-    Es jums to pateikšu, ja atbildēsiet uz vienu manu jautājumu, Lira teica. Vai jūs esat mans tēvs?

-   Jā. Nu un?

-   Jums to vajadzēja man pateikt. Kaut ko tādu neva­jadzētu slēpt, jo, to uzzinot no citiem, cilvēks jūtas muļķīgi, un tas ir cietsirdīgi. Kas būtu mainījies, ja es zinātu, ka esmu jūsu meita? Jums to vajadzēja man pateikt jau sen. Jūs varējāt man to izstāstīt un piekodi­nāt, lai nevienam nesaku, un es to būtu darījusi, lai cik maza arī biju, — ja jūs man būtu to licis, es būtu pa­klausījusi. Ja jūs man to būtu licis turēt noslēpumā, es būtu bijusi tik lepna, ka neviens nebūtu varējis no manis to izvilkt. Bet jūs man to neteicāt. Citiem ļāvāt to uzzināt, bet man neteicāt.

-   Kas tev to pateica?

-   Džons Fā.

-   Vai viņš pateica arī, kas ir tava māte? -Jā.

-   Tad man vairs nav daudz sakāmā. Es nevēlos, ka mani iztaujā un man pārmet nekaunīgs bērns. Es gribu zināt, ko tu esi redzējusi un darījusi ceļā uz šejieni.

-    Es taču jums atvedu to sasodīto aletiometru, vai ne? Lira aizsvilās. Meitene nebija tālu no asarām. — Visu ceļu no pašas koledžas es to glabāju, slēpu un sargāju cauri visam, kas ar mums notika. Es iemācījos to lietot, un visu šo nolādēto laiku es to sargāju, kaut gan varēju gluži vienkārši atmest visam ar roku un būt drošībā, bet jūs man pat paldies nesakāt, pat ne ma­zākā mērā neizrādāt, ka priecājaties mani redzēt. Es nezinu, kāpēc to visu darīju. Bet es to paveicu un tur­pināju ceļu, pat Jofura Raknisona smirdīgajā pilī ar visiem tiem lāčiem riņķī es viena turpināju cīņu. Es apmānīju Jofuru Raknisonu, likdama viņam cīnīties ar Joreku, lai tiktu uz šejieni jūsu paša labā… Bet, kad jūs mani ieraudzījāt, jūs gandrīz paģībāt, it kā es būtu kāds šausmīgs rēgs, ko jūs nekad vairs negribējāt redzēt. Jūs jau neesat cilvēks, lord Ezriel. Jūs neesat mans tēvs. Mans tēvs pret mani tā neizturētos. Tēviem jāmīl savas meitas, vai ne? Jūs nemīlat mani, un es nemīlu jūs tā nu tas ir. Es mīlu Ferderu Koremu un Joreku Bērnisonu bruņotu lāci es mīlu vairāk nekā savu tēvu. Un varu derēt, ka Joreks Bērnisons mīl mani vairāk nekā jūs.